Bezatbildības pieradums

Valstij visādas vajadzības, bet naudas nav. Vara noskaņojusies ne uz pelnīšanu, bet uz taupīšanu. Tas nozīmē - uz sašaurināšanu, saīsināšanu, mazināšanu. Optimisti domā, ka tas varētu skart uzblīdušo valsts pārvaldi, ko tautsaimniecība vairs nespēj pavilkt. Prognozēju, ka nesanāks, un gluži "cilvēcīgu" iemeslu dēļ.

Mums tā iegājies, ka ikviena partija, lai kā tā manifestētos "pirmsvaras" apstākļos, varā ienāk ar savu svītu - partijas aktīvistiem, uzvaras kaldinātājiem, atbalstītājiem, radiem un draugiem. Jo kam tad uzticēsies, ja ne savējiem? Būsim atklāti - konkursi politiskajā praksē ir fikcija, to jēga ir padarīt likumīgas varas turētāju jau izdarītās izvēles. Politiskas uzvaras nāk ar saistībām pret savējiem.

Mainoties kādas nozares politiskajai pārstāvniecībai, ministrs ierodas ar savu komandu. Varbūt kāds no ierēdņiem arī krīt par "sakrālo upuri", lai demonstrētu jaunās slotas tīro un principiālo slaucīšanu. Taču jaunpienācējiem nevajag, lai ministrija kļūtu par izdedzinātu zemi, kur birokrātija meistarīgi sabotē jebkuru iniciatīvu. Tāpēc atnācējiem tiek radītas jaunas struktūras, biroji, amatvienības, un vecie kadri pateicībā nebojā ministra dzīvi. Kā kokam var saskaitīt gadskārtas, tā ministrijās pēc personāla pieauguma uzzināt, cik reizes te mainījusies politiskā vara...

Šajā procesā ir pilnīgi bezcerīgi runāt par sabiedrības un valsts interesēm, jo tās ir pretrunā ar varas partiju un to pārstāvju personīgo labumu. Šie ministrijās un valsts iestādēs sadēstītie cilvēki ir partiju zelta fonds tiešā un pārnestā nozīmē. Viņi ir pārliecinošākie aģitatori, lielāku vai mazāku troļļu fermu operatori, sociālo tīklu viedokļu līderi - jo viņiem ir labas algas, skaists kabinets, maz tiešo pienākumu, toties daudz kafijas paužu un brīva laika.

No pirmās dienas valsts maizē viņi sāk darboties savā un savas partijas nākamās uzvaras labā. Viņi ir trenēti, talantīgi, izglītoti valsts apmaksātos kursos, komandējumos apguvuši pieredzi. Viņiem ir regulārs atalgojuma pieaugums, laba dzīve, par kuru ir vērts pacīnīties. Šis process ir izkopts līdz spīdumam. Cerēt, ka pašreizējās varas partijas kaut kādu mistisku valsts interešu labā sāks cirst nost pašas savas saknes, ir iluzori.

Un mēs jau redzam, ka neizbēgamās budžeta konsolidācijas vārdā vara snaikstās ap pensijām, ap izglītību un medicīnu, ap pašvaldībām, ap nodokļu celšanu, tikai ne ap savu "zelta fondu".

Šo interešu vārdā vēlētājs jau kurās vēlēšanās tiek apjāts un nākamajā dienā tūlīt aizmirsts ar visiem dotajiem solījumiem. Kāpēc tā notiek? Kāpēc cilvēki to pacieš un atkal brīvprātīgi kāpj uz tā paša grābekļa?

Demokrātija jau nav par vārdiem, bet gan par procedūrām. Mūsu demokrātija ir vāja tāpēc, ka tajā nefunkcionē atbildības mehānismi. Neviena partija neatbild par valsts bēdīgo finanšu stāvokli, tāpat kā neviens politiķis neuzņemsies atbildību ne par airBaltic, ne Rail Baltica, ne robežu (ne)izbūvi, ne kaviāra lidojumiem... Šīs partijas atkal ies uz vēlēšanām un, ļoti iespējams, atkal uzvarēs. Tās veidos apvienības, šķelsies, dalīsies un pārdzims ar jauniem nosaukumiem, bet sargās un lolos savu "zelta fondu", kas nodrošina varas nemainīgumu.

Ir tikai viena cerība, kā šo varas nemainīguma nolemtību pārvarēt. Konstitucionāli nostiprināt politiskās atbildības principu, pārejot uz mažoritārām, tiešām vēlēšanām visos līmeņos.

Ja šobrīd mēs pajautātu Viļānu vai Tukuma iedzīvotājiem, kurš viņus pārstāv varā, viņi nevarētu atbildēt. Visi un neviens...

Ja mažoritārās vēlēšanās Latvijai ir 100 vēlēšanu apgabali, ikviens tūlīt zina, no kā prasīt atbildību, un tūlīt pār katru ievēlēto diendienā karājas Damokla zobens. Nepildīsi solīto, neinteresēsies par savu Viļānu vai sava Tukuma cilvēku vajadzībām - netiksi pārvēlēts.

Šī sistēma likvidē arī vagoniņu principu, kad viens līderis ievelk Saeimā desmit nevienam nezināmu kandidātu - mehānisku pogu spiedēju bez sava viedokļa. Viņi ir atkarīgi nevis no vēlētāja, bet no savas partijas hierarhijas. Ja kandidāts pats savas partijas programmas ietvaros ir izcīnījis vietu parlamentā, izgājis individuālu vēlēšanu sietu, tūlīt mainās politiskā ainava Saeimā. Deputātam ir nevis jāslēpj snaudiens garās debatēs, bet gan ir jācīnās par savu vēlētāju, un katram ir ko zaudēt.

Dzirdēts arguments - ja būs tiešas mēru vēlēšanas, daudzviet ievēlēs "nepareizos". Par Rīgas mēru kļūs, pasargdievs, Šlesers vai Ķirsis. Šai argumentācijai ir vairākas nepilnības. Kāpēc a priori tiek uzskatīts, ka proporcionālās vēlēšanās vēlētājs ir atbildīgs un "gudrs", bet mažoritārajās nenovēršami kļūs "stulbs" un ļausies populismam? Turklāt "nepareizajam" mēram lēmumu pieņemšanā tāpat būs nepieciešams no apkaimēm ievēlēto "pareizo" deputātu akcepts. Vēl viens apsvērums: vēlētājs, protams, var kļūdīties, bet tikai vienu reizi. Tagad var kaut piecreiz atkal un atkal dabūt vienus un tos pašus.

Vienmandāta apgabalā ievēlēti deputāti par nepopulārām, bet nepieciešamām lietām būs spiesti vienoties godīgi, liekot galdā argumentus, nevis piesedzoties ar atbildi - tas bija politisks lēmums. "Politisks lēmums" bez paskaidrojumiem burtiskā tulkojumā nozīmē: tautas apjāšana. Tā notikušas Latvijas lielākās afēras. Visādi oiki, miglainas privatizācijas utt., un apjāšanas pēcgarša kļūst arvien smagāka. Ja deputātam ir individuāla atbildība, tas neies cauri. Cilvēki neļaus aizmirst.

Latvija ir izpļekarējusi ļoti daudz laika, kas zaudēts attīstībai par labu varas nemainīgumam. Būtu nepiedodama kļūda to turpināt vēl vienu vēlēšanu ciklu. Vēlēšanu sistēmas maiņai jābūt 2026. gadā ievēlamās Saeimas galvenajam debašu jautājumam. Katrai partijai ir jāatbild - vai atbalstāt tiešas vēlēšanas visos līmeņos? Vai piekrītat deputāta individuālās atbildības principam? Lai vēlētājs var skaidri zināt, kuri ir par turpmāku stagnāciju, bet kuri dod cerību izrauties no atpalicības.

Novērtē šo rakstu: