Iesaki rakstu: 
Aizvadītajā nedēļā Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs nāca klajā ar datiem par neskaitāmajiem pagājušajā gadā sastrādātajiem labajiem darbiem neglīti rīkojušos amatpersonu tvarstīšanā. Darbu ir bijis daudz, taču jēgas no tiem – pēc būtības nekādas. Jo tas nav vajadzīgs ne likumdevējiem, ne pašam KNAB.
No pirmā acu uzmetiena dati bija iespaidīgi – KNAB Valsts amatpersonu darbības kontroles nodaļa pērn veikusi aptuveni 510 pārbaudes, to ietvaros uzsāktajās administratīvā pārkāpuma lietās pieņemti 199 lēmumi, 102 valsts amatpersonām saskaņā ar likumu izteikts mutvārdu aizrādījums, bet 86 valsts amatpersonām noteikti naudas sodi kopumā par 5860 latu.
Arī minētie piemēri bija gandrīz vai asinis stindzinoši – gan par „kāda novada domes būvinspektoru”, kurš vienlaikus savienojis 17 valsts amatpersonas amatus, gan par pašvaldību amatpersonām, kas pērn „bieži” veikušas ar valsts amatpersonas amata pienākumu pildīšanu saistītas darbības, kurās viņi paši, viņu radinieki vai darījuma partneri bijuši personiski un mantiski ieinteresēti, gan par pašvaldību deputātiem, kas „bieži vien” nav ievērojuši uzņēmējdarbības aizliegumus, gan par divu ministriju valsts sekretārēm, kas guvušas ienākumus par tādu amatu savienošanu, kas aizliegta ar likumu.
Visbeidzot, no KNAB pašapmierinātā ziņojuma izrietēja, ka pērn nepietiekami godīgās un kārtīgās amatpersonas apkarotas vēl enerģiskāk un apjomīgāk nekā gadu iepriekš: lūk, 2009. gadā KNAB administratīvo pārkāpumu lietās pieņēmis 175 lēmumus, bet pērn pieņemti par 22 lēmumiem vairāk, un tāpat pērn ar naudas sodu administratīvi sodītas par 19 valsts amatpersonām vairāk nekā 2009. gadā...
Taču patiesībā no šiem datiem izriet kas pilnīgi cits – nevis KNAB strādā enerģiskāk, bet tā uzliekamie sodi ir tik nožēlojami kusli, ka acīmredzami aizvien mazāks skaits amatpersonu kaut cik cenšas kaut cik formāli ievērot tām uzliktos ierobežojumus.
Un runa nav tikai par pliku matemātiku vien, kaut arī tā ir pietiekami izteiksmīga: izdaliet KNAB ziņojumā pieminētos 5860 latus ar skaitli 86 – tik amatpersonām šī kopējā summa piespriesta (kaut arī nebūt ne visas šos sodus nomaksājušas) – un rezultātā saņemsiet skaitli 68: tā tad ir vidējā soda nauda, kuru par saviem pārkāpumiņiem vidēji samaksājusi katra pieķertā amatpersona.
Turklāt ir vēl viena lieta – pašreizējā Latvijas likumdošana visām KNAB atklātajām blēdīgajām amatpersonām tikpat droši kā visiem tiem ierēdņiem un politiķiem, kurus Valsts ieņēmumu dienests ir pieķēris dažādās administratīvi un pat krimināli sodāmās finanšu izrīcībās, ļauj justies par vienu: izņemot pavisam ārkārtējus gadījumus, viņu mazais noslēpums tā arī netiks atklāts sabiedrībai.
Protams, tas, ka visi pagājušā gada pieķertie 188 blēži visos valsts pārvaldes līmeņos bez izņēmuma tiktu nosaukti vārdā un uzvārdā, gan uz viņiem, gan visiem vēl nepieķertajiem varētu iedarboties daudz nopietnāk nekā brīdinājumi vai dažus desmitus latu lielie piespriestie naudassodiņi. Taču tas tā nav – un, pēc visa spriežot, tuvākajā laikā arī nav gaidāms.
Tiesa, jau pirms ilgāka laika KNAB priekšnieks Vilnītis stāstīja, kā noteikti tikšot gatavoti grozījumi likumdošanā, lai mēs saņemtu nevis tikai ļenganu statistiku, bet gan pilnu pārkāpēju sarakstu – vārds, uzvārds, amats, iestāde, pārkāpums, sods. Taču stāsti palikuši tikai stāstu līmenī – un, protams, maz cerību šādus grozījumus sagaidīt no likumdevējiem, kuriem pašiem, kā redzams pat no statistikas, tāpat laiku pa laikam paslīd kāja.
Kas rezultātā? Viss vienkārši: kāda velna pēc tāda latviski praktiska amatpersona, kas ir tālāk prom no mediju uzmanības, rūpīgi ievērotu visus tai noteiktos aizliegumus – teiksim, pieņemt dāvanu kartes, iesaistīties pašvaldības pasūtījumus saņemošos uzņēmumos, pieņemt lēmumus par pašiem vai radiniekiem piederošiem uzņēmumiem, utt., utt.?
Ja paveiksies – neviens nepamanīs vai arī pamanīšanas brīdī būs iestājies noilgums, nepaveiksies (ja tā to var saukt) – nāksies samaksāt dažu desmitu latu sodu. Kas gan tas ir, salīdzinot ar tiem finansiālajiem priekiem, ko var nodrošināt dažs mazs, mazītiņš pārkāpums? Un tāpēc KNAB atskaite par paveiktajiem labajiem darbiem ir, maigi izsakoties, tikpat bezjēdzīga kā paši tajā uzskaitītie darbi.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
