„Bezkompromisu tiesiskuma” Bordāna ministrija blēdīgi mēģina uz vairākiem gadiem ignorēt Satversmes tiesas spriedumu
Pietiek lasītāja18.12.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Latvijas Republikas Satversmes tiesa 2019. gada 7. novembra spriedumā lietā Nr. 2018-25-01 "Par Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50.4 panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam" atzina Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50.4 pantu, ciktāl tajā paredzētajai atšķirīgajai attieksmei pret notiesātajiem vīriešiem nav objektīva un saprātīga pamata, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam un spēkā neesošu no 2021. gada 1. maija (turpmāk – ST spriedums).
Tieslietu ministrija šajā sakarā norāda: "Ņemot vērā, ka ST sprieduma secinājumi ieslodzījuma vietu sistēmu skar tik nopietni, ka tā izpilde esošajā cietumu infrastruktūrā nav iespējama, ir sagatavots šis informatīvais ziņojums par turpmāko rīcību saistībā ar ST spriedumu." Informatīvais ziņojums "Par turpmāko rīcību saistībā ar Satversmes tiesas 2019. gada 7. novembra spriedumu lietā Nr. 2018-25-01 "Par Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50.4 panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam"" (http://tap.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=40494520)
Turklāt Tieslietu ministrija iesniegusi MK sēdes protokollēmuma projektu, no kura izriet: "2. Tieslietu ministrijai nodrošināt Satversmes tiesas 2019. gada 7. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-25-01 "Par Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50.4 panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam" izpildi viena gada laikā pēc jaunā Liepājas cietuma darbības uzsākšanas."
Tādējādi faktiski tiek piedāvāts Satversmes tiesas sprieduma izpildi (tā būtiskāko daļu, kas skar 77% ieslodzīto) atlikt vēl uz vismaz trīs gadiem (faktiski uz nenoteiktu laiku, jo 2024. gads ir vēlamais jaunā cietuma celtniecības pabeigšanas gads).
Jānorāda, ka Satversmes tiesa, izvērtējot valsts iespējas un pieejamos resursus, ir noteikusi adekvātu un pietiekamu laiku jaunā tiesiskā regulējuma pieņemšanai, nodrošinot sodu izpildes nepārtrauktību (https://likumi.lv/ta/id/310595-par-latvijas-sodu-izpildes-kodeksa-50-sup4sup-panta-atbilstibu-latvijas-republikas-satversmes-91-pantam 31. punkts) t.i. no 2019. gada 11. novembra līdz 2021. gada 1. maijam.
Satversmes tiesas likuma 32. panta otrā daļa noteic, ka Satversmes tiesas spriedums un tajā sniegtā attiecīgās tiesību normas interpretācija ir obligāta visām valsts un pašvaldību institūcijām (arī tiesām) un amatpersonām, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām. Līdz ar to Satversmes tiesas spriedumā ietvertie secinājumi un nolemtais ir imperatīvas prasības (ne dispozitīvas), tātad obligātas.
Attiecībā uz iespējamību nepildīt Satversmes tiesas spriedumu bijusī Satversmes tiesas priekšsēdētāja I. Ziemele uzsver: “Satversmes tiesas spriedumi ir jāievēro ikvienam, tos nedrīkst nepildīt. Atkāpties no spriedumā izteiktajām atziņām drīkst vienīgi pati Satversmes tiesa, ja tiek izskatīta līdzīga lieta un ja ir mainījušies lietas apstākļi. Piemēram, jau pieminētajā lietā par vēlēšanu tiesību ierobežojumiem Satversmes tiesa izteica atšķirīgas atziņas nekā pirms 18 un 12 gadiem izskatītās līdzīgās lietās.” (https://lvportals.lv/tiesas/299132-satversmes-tiesas-spriedumi-japilda-un-nav-atcelami-2018)
Eiropas Savienības Tiesas bijušais tiesnesis Egils Levits atzīmē, ka apstākļu, kādos varētu nepildīt Satversmes tiesas spriedumu, nav. (https://lvportals.lv/tiesas/299132-satversmes-tiesas-spriedumi-japilda-un-nav-atcelami-2018)
Satversmes tiesas sprieduma izpilde ir viens no konstitucionālās iekārtas pamatprincipiem. Citādi nav jēgas izveidot konstitucionālo tiesu, ja tās spriedumi paliktu neizpildīti. Praktiskas nozīmes šādai tiesai nebūtu (piem. https://juristavards.lv/eseja/270277-vai-satversmes-tiesas-spriedums-soreiz-tiks-izpildits/). Sprieduma izpildē nozīme ir arī personai, kura ir vērsusies Satversmes tiesā. Konstitucionālās sūdzības iesniedzējam ir tiesības prasīt Satversmes tiesas sprieduma savlaicīgu izpildi – tās ir viņa Satversmes 92. panta pirmajā teikumā garantētās tiesības, kuras tiek pārkāptas, nepienācīgi izpildot Satversmes tiesas spriedumu.
Līdz ar to objektīvi paredzams, ka gadījumā, ja tomēr tiktu atbalstīts Tieslietu ministrijas piedāvātais un tiktu atlikta Satversmes tiesas sprieduma pienācīga izpilde, tad tas kalpotu par pamatu neskaitāmiem pieteikumiem tiesās saistībā ar Satversmes tiesas konstatētajiem cilvēktiesību pārkāpumiem (tostarp turpināta diskriminācija). Un izrietošām kompensācijām. Kā arī tiktu būtiski iedragāta Satversmes tiesas autoritāte, konstitucionālā iekārta un veicināts tiesiskais nihilisms.
Jānorāda, ka Tieslietu ministrija līdzīgu argumentāciju ieslodzīto tiesību nodrošināšanas neiespējamībai ir izmantojusi arī iepriekš: "Pamatojot, kāpēc apstrīdētā norma zaudēs spēku tikai 2011. gada 1. janvārī, Saeima norāda, ka ir nepieciešams būtiski pilnveidot ieslodzījuma vietu pašreizējās tehniskās un organizatoriskās iespējas nodrošināt pastaigas, kā arī ir nepieciešami finanšu līdzekļi (sk. lietas materiālu 95. lpp.). Tieslietu ministrija paskaidro, ka pastaigas nodrošināt neesot iespējams, kamēr nav izbūvēts pastaigu laukums pie katra soda izolatora, un savukārt tas šobrīd neesot iespējams nepiemērotās infrastruktūras dēļ.
Tāpat esot nepieciešams iesaistīt papildu personālu, kas nodrošinātu notiesāto pārvietošanu un uzraudzību, vai arī maksāt esošajam personālam par virsstundu darbu (sk. lietas materiālu 107. lpp.). Satversmes tiesa atkārtoti uzsver, ka valsts institūciju rīcībā bija vairāk nekā desmit gadi, lai veiktu pasākumus, kas nepieciešami pastaigu nodrošināšanai soda izolatoros ievietotajiem notiesātajiem. Šajā laikā bija iespējams pieņemt atbilstošus grozījumus normatīvajos aktos, kā arī atrast nepieciešamo finansējumu." (https://likumi.lv/ta/id/198403-par-latvijas-sodu-izpildes-kodeksa-74panta-otras-dalas-atbilstibu-latvijas-republikas-satversmes-111pantam)
Līdzīgi secinājumi izdarāmi arī šajā gadījumā, jo situācija pastāvēja un bija zināma vairāk nekā desmit gadus. Tomēr cilvēktiesību pārkāpumu savlaicīga novēršana acīmredzot nav bijusi prioritāra.
Lūdzu pievērst uzmanību norādītajai situācijai un savlaicīgi iesaistīties tās risināšanā.
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
