Iesaki rakstu: 
Šā gada 9. martā Senāta (Augstākās tiesas) senatoru kolēģija trīs tiesnešu sastāvā rīcības sēdē pieņēma nepārsūdzamu lēmumu attiecībā uz divu plašākai sabiedrībai nezināmu kompāniju saimniecisku strīdu. It kā nekā interesanta, taču patiesībā šis lēmums un tā pieņemšanas apstākļi spilgti demonstrē to, kā Jāņa Bordāna un Jura Juraša ieviestais „bezkompromisu tiesiskums” jau sāk iespraukties pat Augstākās tiesas koridoros.
Tas, protams, ir tikai pieņēmums, ka senatorei Intai Laukai varētu būt tuvas attiecības ar kādu no Jurašu ģimenes. Pieturēsimies pie faktiem: tātad senatoru kolēģija šādā sastāvā - senatore Inta Lauka, senators Aivars Keišs un senatore Ļubova Kušnire rīcības sēdē izskatīja mazpazīstamās SIA „Terahouse-Maxcapital” kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2020. gada 1. oktobra spriedumu civillietā SIA „Terahouse-Maxcapital” prasībā pret tikai nedaudz labāk zināmo SIA „Homeland” par kreditora prasījuma apstrīdēšanu un zaudējumu piedziņu.
Nepārsūdzamais triju senatoru lēmums – atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību. Paskaidrots nekas netiek, viss lēmums ietilpst nepilnās divās lapiņās, pamatojums būtībā ietilpst vienā rindkopā - senatoru kolēģijai izvērtējot kasācijas sūdzībā minētos argumentus, „nav acīmredzama pamata uzskatīt, ka pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas iznākums ir nepareizs un ka izskatāmajai lietai ir būtiska nozīme vienotas tiesu prakses nodrošināšanā vai tiesību tālākveidošanā”. Un, ja reiz nav „acīmredzama pamata”, tad arī nav, ko apgrūtināt apgabaltiesu ar atkārtotu lietas izskatīšanu.
Taču lieta patiesībā ir interesanta – un ne tik daudz lieta, cik tās izskatīšanas vēsture. SIA „Terahouse-Maxcapital” jau 2013.gada 15.aprīlī cēla tiesā prasību pret SIA „Homeland” par kreditora prasījuma apstrīdēšanu un zaudējumu piedziņu. Lietas būtība - SIA „Terahouse-Maxcapital” no SIA „Homeland” 2009.gada 30.decembrī iegādājās divus nekustamos īpašumus ar viesnīcas aprīkojumu, pirkuma cenu nosakot 6 500 000 eiro apmērā, turklāt SIA „Homeland” pircējai par pirkuma maksas daļu 5 000 000 eiro apmērā izsniedza prasītājai aizdevumu. Pusotru gadu vēlāk summas tika mainītas attiecīgi uz 5,5 un 3 miljoniem eiro.
2012. gadā sākās abu uzņēmumu nesaprašanās par viesnīcu stāvokli un citām tehniskām detaļām – dažādiem slēptiem trūkumiem. 2013. gadā abi uzņēmumi sāka tiesāties par zaudējumiem apmēram 200 000 eiro apmērā, un tiesāšanās turpinājās diezgan ilgi ar mainīgām sekmēm – Rīgas apgabaltiesa 2013. gadā apmierināja „Terahouse-Maxcapital” prasību, Augstākā tiesa 2015. gadā apmierināja SIA „Homeland” apelācijas sūdzību un nodeva lietu jaunai izskatīšanai apgabaltiesā, kas atbrīvoja „Terahouse-Maxcapital” no piespiedu maksājuma nepilniu 450 000 eiro apmērā, bet pārējos prasījumus noraidīja.
Un tad arī sākās dīvainības, kas tieši saistāmas ar „bezkompromisa tiesiskuma” iedibinātāju „biznesa” interesēm. 2020. gada 4. jūnijā Augstākā tiesa (Senāts) ņēma un vēlreiz atcēla apgabaltiesas spriedumu, nododot lietu jaunai izskatīšanai, pēc kā notikumi sāka risināties zibenīgā ātrumā. Jau 2020. gada 1. oktobrī Rīgas apgabaltiesa šoreiz pilnībā noraidīja SIA „Terahouse-Maxcapital” prasību, bet šā gada 9. martā līdz tam lietā tik vēlīgais Senāts šoreiz otrās puses kasācijas sūdzību vienkārši atteicās pieņemt.
Protams, uzņēmējdarbībā gadās visādi, taču zīmīgi: no Augstākās tiesas (tagad Senāta) iepriekšējiem lēmumiem ir skaidri redzams, ka tiesa ir iedziļinājusies lietā, analizējusi dažādas detaļas, ar vārdu sakot, godprātīgi strādājusi. Jaunais lēmums pēc būtības liek domāt, ka kāds „labvēlis” ir tiesnešiem norādījis – uz šo lietu „neiespringstiet”. Un senatori arī nav iespringuši, atsakot kasācijas izskatīšanu pēc būtības ar nepilnu rindkopu un pamatdomu – „nav acīmredzama pamata uzskatīt, ka pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas iznākums ir nepareizs”.
Vai patiešām ir bijis „labvēlis”, kas tā vai citādi saistīts ar J. Bordāna un J. Juraša politbiznesu, - kas to lai zina. Taču „bezkompromisu tiesiskums” kļūst aizvien biedējošāks.
Seko mums 
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
