Bezprecedenta gadījums Rīgā: mērs darbojas 90. gadu stilā!
Vilors Eihmanis06.10.2025.
Komentāri (48)
Iesaki rakstu: 
Rīgas mēra Viestura Kleinberga (Progresīvie) aicinājums Patērētāju tiesību aizsardzības centram (PTAC) apturēt "Ride Mobility" pakalpojumus pēc traģiskā negadījuma Imantā nav tikai mēģinājums radīt drošību. Tas ir bezprecedenta signāls par to, kā tiek pārvaldīta uzņēmējdarbības vide Rīgā, atgādinot par "90. gadu stila" metodēm.
PTAC kā politisks instruments: Vecās skolas stils
Šobrīd notiek nevis tiesisks process, bet gan acīmredzama politiska rīcība. Uzņēmējdarbība Rīgā tiek "apturēta" nevis ar tiesas lēmumu vai sistēmisku regulējumu, bet caur PTAC, kas darbojas pēc mēra uzdevuma.
Vai tiešām PTAC – institūcija, kuras pastāvēšanu un algas finansē tieši tādi uzņēmumi kā "Ride" un mēs visi nodokļu maksātāji, – ir kļuvusi par politisku instrumentu Mēra rīcībspējas demonstrēšanai?
Atbildības novirzīšana un pilsētas nolaidība
Tiek radīts absurds — notikums fiksēts vietā pie dzelzceļa sliedēm, kur pašvaldība gadiem nav nodrošinājusi fiziskas barjeras vai šķēršļus, kas apgrūtinātu nokļūšanu uz sliedēm.
Netiek pieminēta infrastruktūra. Tiek iznīcināts privātais bizness – uzņēmums, kas darbojas Baltijas mērogā ar Latvijas investoru naudu.
Vainīgs ir uzņēmējs. Patiesais iemesls, visticamāk, ir Mēra vēlme demonstrēt "rīcībspēju", radot šādu lēmumu auditorijai, kurai mikropārvietošanās šķiet traucēklis.
Loģikas trūkums un bīstams precedents
Pārvaldes iestādes piedāvātais risinājums ir loģiski neadekvāts. Tas ir tikpat "debils" risinājums, kā neļaut pa Rīgu braukt kādas firmas auto tādēļ, ka to vadītāji visbiežāk lieto alkohola reibumā. Mēs taču tā nedarītu!
Šis gadījums rada bīstamu precedentu: kurš būs nākamais uzņēmums, kuru apturēs, lai celtu savu politisko kapitālu?
Diskusijai nav jābūt par to, vai šādam transportam jābūt ielās. Diskusijai ir jābūt par to, KĀPĒC tieši tagad un KĀPĒC tieši šāda, tik dīvaina versija tiek celta priekšā kā loģiska ideja. Mēs kā sabiedrība esam tiesīgi zināt, kādam politiskajam kapitālam un kādai auditorijai šis lēmums kalpo.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
