Bijušais "Rīgas namu" šefs par "sviestmaizi" ticis pie dzīvokļa šī uzņēmuma namā
PIETIEK04.01.2012.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pašvaldības uzņēmuma Rīgas nami bijušais vadītājs Andris Lācis, iespējams, izmantojis savu dienesta stāvokli, lai par „sviestmaizi” privatizētu pusotra simta kvadrātmetru lielu dzīvokli pašvaldības namā Smilšu ielā. Pie dzīvokļa tajā pašā namā ar dažu nedēļu starpību tāpat par „sviestmaizi” ticis kāds ar Lāci saistīts uzņēmējs. Pats Lācis Pietiek noliedz dienesta stāvokļa izmantošanu un visā vaino sakritības.
Par SIA Rīgas nami direktoru Lācis kļuva 1993. gada 8. janvārī, liecina Lursoft dati. No 2002. gada 11. aprīļa līdz 2010. gada jūlijam Lācis bija Rīgas namu valdes priekšsēdētājs, bet bija spiests aiziet pēc konflikta ar toreizējo Rīgas vicemēru Aināru Šleseru. Šlesers pārmeta Lācim saimnieciskos pārkāpumus, bet Rīgas domes opozīcija – Vienotības partijas – Lāci aizstāvēja, apgalvojot, ka viņš kļuvis par izrēķināšanās upuri, jo atteicies pildīt Šlesera pavēli pārskaitīt Rīgas namu naudu reklāmas nolūkiem.
Pašvaldības uzņēmumu Rīgas nami Lācis vadīja kopš 1993. gada, sākotnēji būdams direktors, pēc tam – valdes priekšsēdētājs. Smilšu ielā 14 atrodas Rīgas namu birojs un tur tas atradies jau sākot no 1990. gada. Šī nama 5. dzīvokli, kas atrodas virs pašvaldības uzņēmuma biroja, kā savu dzīvesvietu Lācis publiskos reģistros norādījis jau vairāk nekā 10 gadus. Tomēr pirkuma līgums starp Lāci un pašvaldības dzīvokļu privatizācijas komisiju noslēgts tikai 2007. gada 31. oktobrī. Pirkuma maksa par dzīvokli tobrīd noteikta 6 456,24 lati jeb 230,58 sertifikāti, nosakot, ka apmaksa par pirkumu veicama 100% sertifikātos. Jau tobrīd, kā rāda Zemesgrāmatas dati, šī dzīvokļa kadastrālā vērtība bijusi 146 162 lati, tātad pārdesmit reižu lielāka par tā noteikto privatizācijas cenu.
Kā rāda Pietiek rīcībā esošie dokumenti, Rīgas pilsētas valsts un pašvaldības dzīvojamo māju privatizācijas komisijas 1997. gada 10. decembrī pieņēmusi lēmumu nodot īpašumā šo dzīvokli līdz dzīvojamās mājas privatizācijai. Lēmums balstīts mēnesi iepriekš no Lāča saņemtā iesniegumā. Dažas nedēļas iepriekš – 24. oktobrī – Lācis bija parakstījis dzīvojamās telpas īres līgumu. Tomēr tikai 2006. gada 14. novembrī ar Rīgas domes lēmumu uzsākta nama Rīgā Smilšu ielā 14 privatizācija.
Saskaņā ar Lāča versiju fakts, ka viņš par 230 sertifikātiem nekustamā īpašuma tirdzniecības buma pašā karstumā ticis pie plaša dzīvokļa Vecrīgā, esot skaidrojams ar sakritību. 90. gadu vidū denacionalizētā namā, kurā viņš dzīvojis līdz tam, sācies kapitālais remonts un pašvaldība viņam piedāvājusi vairākus variantus, kurp pārcelties. Viens no piedāvātajiem variantiem bijis Smilšu ielas 14. nams, kurā izvietots Lāča vadītā pašvaldības uzņēmuma Rīgas nami birojs. „Tā kā es tur strādāju, protams, ka zināju par tukšu dzīvokli,” Pietiek atzīst Lācis, bet dienesta stāvokļa izmantošanu noliedz, uzsvērdams, ka pats neviena lēmuma pieņemšanā par šo īpašumu nav bijis iesaistīts. Arī pārējie dzīvokļi, kurus viņam piedāvājusi Rīgas dome, bijuši izvietoti pilsētas centrā – Brīvības ielā un Ernesta Birznieka-Upīša ielā, uzsver Lācis. Dzīvokli viņš esot remontējis par saviem līdzekļiem, pašvaldības nauda tur neesot ieguldīta.
Par sakritību Lācis dēvē arī faktu, ka pie diviem citiem dzīvokļiem šajā namā uz tik pat izdevīgiem nosacījumiem ticis kāds Pēteris Pauls Andrejs Igenbergs, kurš, kā rāda Lursoft datubāze, bijis biznesa partneris ar Lāci saistītam uzņēmējam Vilim Pekstiņam. Kā rāda Pietiek rīcībā esošie dokumenti, Igenbergs 2007. gada oktobrī, praktiski vienlaikus ar Lāci, ieguvis īpašumtiesības uz 125,9 kvadrātmetru plašu dzīvokli Nr.6 Smilšu ielā 14. Pirkuma maksa par dzīvokli bijusi 7470,40 jeb 266,80 sertifikāti. Tāpat kā Lācim arī Igenbergam apmaksa par pirkumu noteikta 100% sertifikātos. Pēc zemesgrāmatas datiem īpašuma kadastrālā vērtība tobrīd bijusi teju desmit reižu lielāka – 63 983 lati. Tajā pašā 2007. gada oktobrī Igenbergs savā īpašumā ieguvis vēl otru dzīvokli šajā namā. Par 8 083 latiem viņš privatizējis 115 kvadrātmetru lielu dzīvokli, kura kadastrālā vērtība tobrīd bijusi 58 445 lati. Arī šis darījums noticis, kā maksājuma līdzekli izmantojot privatizācijas sertifikātus.
Pietiek rīcībā esošie dokumenti rāda, ka visi ar šo dzīvokļu privatizāciju saistītie iesniegumi un lēmumi ar nelielu laika nobīdi tikuši pieņemti teju vienlaikus ar Lāča dzīvokļa privatizācijas procesu. Tomēr Lācis Pietiek uzsver, ka ar Igenbergu nav pazīstams, arī viņa un savam biznesa partnerim Vilim Pekstiņam par Smilšu ielas 14 brīvajiem dzīvokļiem neesot stāstījis un notikušais ir tikai sakritība „tik mazā pilsētā kā Rīga”.
Kā rāda Lursoft datubāze, laika posmā no 1999. līdz 2005. gadam Igenbergs bijis amatpersona Latvijas-Lihtenšteinas kopuzņēmumā Riga Investment, kura ģenerāldirektors tobrīd bijis Vilis Pekstiņš. Šobrīd Vilis Pekstiņš ir valdes loceklis Lāča dibinātajā SIA Būvprocesu vadības aģentūra. Savukārt viņa dēls Lauris Pekstiņš ir šīs firmas līdzīpašnieks. Lācis Pietiek uzsver, ka neko par saviem kaimiņiem nezina, tādēļ nevarot atbildēt, kurš dzīvo Smilšu ielas 14. nama dzīvokļos Nr. 6 un 8 – Igenbergs vai Pekstiņš.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
