Bijušais LPSR VDK Izmeklēšanas daļas priekšnieks iedod „kurvīti” Meļņikam
L. Lapsa10.10.2012.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Bijušais Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) Izmeklēšanas daļas priekšnieks un organizētās noziedzības apkarošanas daļas 1. nodaļas priekšnieks Andris Strautmanis, kurš šo amatu ieņēma līdz pat 1991. gadam, pirms nedēļas iedevis „kurvīti” pazīstamajam uzņēmējam, saistībā ar dažādiem aizkulišu darījumiem un tuvību Saskaņas centram minētajam Vasilijam Meļņikam, - bijušais VDK darbinieks bija miljonāra faktiskais drošības dienesta vadītājs.
Meļņiks šo aiziešanu arī nedēļu pēc notikuma uztver ārkārtīgi saasināti un sāpīgi – ļoti emocionālā telefonsarunā ar Pietiek viņš puskliegšus apliecināja, ka „Strautmaņa kungs uzrakstīja nedēļu laikam iepriekš iesniegumu par to, ka viņš iet prom. A kas ir - baigi nozīmīgas lietas kaut kādas notiek vispār, vai kas”?
Uzņēmējs gan mēģināja radīt iespaidu, ka profesionāļa aiziešana viņam nav nekas īpašs – laikam Strautmanim vienkārši esot pienācis vecums: „Viņam jau 66 gadi. Cilvēks laikam noguris, nekādas problēmas nav. Jā, viņš iet prom, nu un kas, mums ir vietnieks tur, [Rīgas] Kuģu būvētavā.”
Tomēr no avotiem Meļņika Eiroholdingā Pietiek zināms, ka uzņēmējam ir pamats pārdzīvot Strautmaņa aiziešanu, - tā notikusi nevis miljonāra nosaukto iemeslu dēļ, bet gan tāpēc, ka pēdējā laikā uzņēmēja ofisā aizdomīgi bieži sākuši parādīties Latvijas pašreizējo specdienestu pārstāvji. Viņu vidū minēts arī pazīstamais Satversmes aizsardzības biroja darbinieks Aigars Sparāns.
Nav īsti skaidrs, ar ko tieši skaidrojama šī biežā „viesošanās” – ar to, ka dienestu interesi izraisījusi Meļņika uzņēmējdarbība, vai ar to, ka viens vai vairāki dienestu pārstāvji mēģinājuši miljonāram pierādīt savu noderīgumu privātbiznesa drošības garantēšanas jomā. Taču droši zināms, ka Strautmanis šo „viesošanos” un Meļņika atsaucību „viesiem” nav spējis paciest un uzrakstījis atlūgumu.
Strautmanis, kas neatkarīgās Latvijas iekšlietu sistēmā bija ticis līdz pat pulkveža pakāpei un Drošības policijas 1. galvenās pārvaldes priekšnieka vietnieka postenim, ir viena no interesantākajām personībām šajā sistēmā, kas uzskatīts par izcilu, kaut pretrunīgu profesionāli.
Astoņdesmito gadu pirmajā pusē viņš piedalījies cilvēktiesību aizstāvju pratināšanās un izcēlies ar īpašu bardzību, 1985. līdz 1990. gadam viņš vadījis LPSR VDK izmeklēšanas daļu, tad līdz 1991. gadam un VDK beigām bijis LPSR VDK organizētās noziedzības apkarošanas daļas 1. nodaļas priekšnieks.
Pēc padomju sistēmas beigām viņš „pārcēlās” uz neatkarīgās Latvijas iekšlietu sistēmu un vēl deviņdesmito gadu beigās bija viens no tiem 17 bijušajiem VDK štata darbiniekiem (nejaukt ar aģentiem), kuri turpināja darbu Drošības policijā. Viņš pabijis arī iekšlietu ministra Mareka Segliņa korupcijas apkarošanas jautājumu konsultanta postenī, - Strautmaņa darba līgums beidzās 2000. gada septembrī.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
