Bijušais Reira nodokļu administrēšanas padomnieks kļuvis par nodokļu parādnieku
PIETIEK01.08.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Par partijas Vienotība „kasieri” un Solvitas Āboltiņas un viņas ģimenes „lietu kārtotāju” uzskatītajam Jānim Dambītim līdz ar varas maiņu Finanšu ministrijā 2016. gada sākumā nācās pamest ilgi ieņemto finanšu ministra padomnieka amatu, kas nodrošināja plašas iespējas „lietu kārtošanai” un „informācijas apritei” un pat Valsts ieņēmumu dienesta „universālo caurlaidi”. Jaunu pielietojumu saviem talantiem Dambītis tā arī neatrada un pašlaik ir kļuvis par palielu nodokļu parādnieku.
Kā rāda Valsts ieņēmumu dienesta 12. jūlijā publiskotais kārtējais nodokļu parādnieku saraksts, Jānim Dambītim VID administrēto nodokļu parāds ir sasniedzis jau 11 248 eiro, no kuriem 3508 eiro ir tā parāda summa, attiecībā uz kuru pieņemts lēmums par nokavēto nodokļu maksājumu labprātīgu izpildi.
Jānis Dambītis bija finanšu ministra Jāņa Reira ārštata padomnieks nodokļu administrēšanas jautājumos un bija guvis īpašu ievērību ar savu Valsts ieņēmumu dienesta (VID) "universālo caurlaidi", kas viņam deva iespēju pēc saviem ieskatiem un faktiski nekontrolēti apmeklēt visas savas „kontaktpersonas” VID un Finanšu policijā.
Formāli Dambītis šo amatu ieņēma uz Reira pilnvaru laiku, taču faktiski Dambītim bija jāaiziet tāpēc, ka politiskajās aprindās viņš viennozīmīgi jau gadiem ilgi bija ticis uzskatīts par prasmīgu dažādu „lietu kārtotāju”, izmantojot savus kontaktus Finanšu ministrijas struktūrās un specdienestos, kurš politisko „jumtu” atradis „zem Vienotības”, lielā mērā pateicoties izrādītai lojalitātei tieši partijas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai.
2014. gadā Dambītis bija spiests pamest toreizējā finanšu ministra Andra Vilka (arī Vienotība) štata padomnieka posteni - viņš tikai pārcelts ārštatā. Tieši šis Vilka lēmums, kā toreiz tika ziņots, bija patiesais iemesls, kas piešķīla tādu asumu partijas līderes Āboltiņas komentāriem par finanšu ministra nostāju iespējamās nodokļu celšanas jautājumā.
Cita informācija toreiz liecināja, ka Dambīti no amata savā birojā palūdzis aiziet finanšu ministrs un pāriešana ārštatā bijusi kompromiss, lai neizraisītu vēl lielāku partijas vadības neapmierinātību ar Vilka rīcību.
Vilks, kurš partijā ienāca ar tā dēvēto "lietussargu grupu", šaurā lokā jau senāk bija paudis gatavību atbrīvoties no Dambīša pēc tam, kad atklātībā parādījās fakti par padomnieka dārgo dzīvesveidu, piemēram, slēpti iegādāto un izmantoto dārgo auto, kas lika uzdot jautājumus par to samērību ar oficiālajiem ienākumiem.
Tieši Vilka lēmums par Dambīša nostumšanu, kas mazināja padomnieka ietekmi Finanšu ministrijā, Valsts ieņēmumu dienestā un Finanšu policijā, līdz ar to arī ietekmi uzņēmēju vidū, kas gatavi ziedot partijai, toreiz bija galvenais iemesls Vienotības spices dusmām uz finanšu ministru. Kā zināms, tas beidzās ar Vilka aiziešanu no politikas.
Dambītis Pietiek toreiz gan noraidīja uzņēmēju vidē un politikas kuluāros sev piedēvētā Vienotības finanšu piesaistītāja lomu. "Nē, ar to gan es nenodarbojos pavisam droši," apgalvoja Dambītis. Lai gan raksturots kā Āboltiņai ļoti pietuvināts, īpaši kopš Edgara Jaunupa nostumšanas no partijas finanšu lietām, pats Dambītis apgalvoja, ka viņa attiecības ar Āboltiņu esot kā ikvienam ierindas biedram ar partijas līderi.
Dambīti partijā un vēlāk Finanšu ministrijā savulaik ieveda Einars Repše. Kā redzams, lai gan tagad finanšu ministra amatā atkal atgriezies Reirs, Dambīša talanti vairs nav pieprasīti.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
