Bijusi Golubevas kundzei teikšana, viņa personīgi pasniegtu sālsmaizi ikvienam, kurš izteicis vēlmi apmesties Latvijā
Monika Zīle, AS Latvijas Mediji04.05.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
“Ja krieviem ļauj izvēlēties vadoni, viņi atrod pašu melīgāko, nekrietnāko un nežēlīgāko, pēc tam visi kopā laupa, izvaro, nogalina un beigās vainu par nodarīto uzkrauj savam elkam, kuru baznīca pēc kāda laika ieceļ svētajos.” Mihails Saltikovs-Ščedrins.
Pirms dažām dienām sociālajos tīklos parādījās Stokholmā dzīvojošas ukrainietes video, kurā viņu rupji apsaukāja krieviski runājoša dāma – ņirgājās par Ukrainas valsts simboliem un tautību, neaizmirsa piesaukt fašismu un apsolīja filmētājai lielas nepatikšanas.
Bet notika bumeranga efekts: agresīvās krievietes darba devējam pietika uzmest acis ierakstam, lai Jevgenija Karlsone (viņas identitāti atklāja “Facebook” lietotāji) būtu brīvlaista. Jau nākamajā rītā pēc naidīgo izpausmju publicēšanas. Ne tev paskaidrojumu pieprasīšanas, ne brīdinājumu vai pārrunu. Kā saka, punkts un paragrāfs!
Skandināvi ar naida runu iztirzāšanu neapgrūtinās – “orators” dabū samaksu, vēl stāvēdams pie kases, turklāt konkrētajai personai nu vilka pase visam atlikušajam mūžam.
Tikmēr Latvijā kāds krieviski runājošs Andrejs staigā apkārt bez bažām, pie padomju varas represēto piemiņai Torņakalnā uzstādītās zīmes izpaudies nepārprotamā viedoklī, ka “vajadzēja izsūtīt vairāk, jo tagad atkal daži pamodušies”, šo paudumu nofilmēdams un izplatīdams. Bet par ko viņam un šī kunga domubiedriem uztraukties?
Iekšlietu ministre Marija Golubeva (“Kustība Par”) drīz pēc stāšanās amatā gan paziņoja, ka stingri apkaros naida runas, taču darbības mēnešos jau likusi saprast: latviskuma aizsardzība neietilpst viņas plānos. Pats augstākais gandarījums, ko par savas tautības publisku gānīšanu latvietis var saņemt, ir sīka huligānisma pants agresīvajam brēcējam. Arī Ukrainas bēgļiem pēc transportlīdzekļu apskādēšanas vai atklāta uzbrukuma ļoti bieži jāpiedzīvo otrreizējs pazemojums, cenšoties panākt, lai policija notikušajā saskatītu ļaunu nodomu.
Šādiem gadījumiem vairojoties, sāk šķist: policijas ierindnieki – negribu sacīt, ka saņēmuši norādes ignorēt agresīvas nacionālā naida izpausmes, tas būtu briesmīgi! – zina ministres attieksmi, kuru viņa izklāstījusi sociālajos tīklos.
“Manas vērtības ir indivīda brīvības un liberāli demokrātiska valsts. Tikai kopā ar like-minded* partneriem mēs varam, spītējot vairākuma konservatīvismam, panākt indivīda brīvību paplašināšanos Latvijā,” - lūk, šo mums vajadzētu iemācīties no galvas, lai nemocītos ar jautājumiem, kāpēc nepiedodami bremzējas žoga būve pie robežas.
Bijusi Golubevas kundzei teikšana, kuras viņai, par laimi, vēl nav, iekšlietu ministre personīgi pasniegtu sālsmaizi ikvienam, kurš izteicis vēlmi apmesties Latvijā. Taču “konservatīvais vairākums” to nevēlas, un ministre dara “indivīda” labā, ko nu tomēr spēj.
Viņas vērtību doktrīnas gaismā lielas nepatikšanos acīmredzot negaida arī “Bolt” taksistu, kurš nakts vidū aiz matiem izmeta no mašīnas klienti, kas nevēlējās klausīties Krievijas himnu. Par notikušo policija gan ierosinājusi resorisko pārbaudi. Bet iemeslam minētās “krievu dziesmas” vieš pamatotas bažas, ka spilgtajā nacionālā naida izpausmes epizodē taksistu attaisnos, jo “indivīds” taču drīkst baudīt savai gaumei atbilstošus skaņdarbus…
Policijas amatpersonas, par naida noziegumiem izsakoties, pinas pretrunās. Apgalvojums, ka naidīgu izpausmju neesot daudz, neiet kopā ar citu – kārtības sargi ik dienas pārbaudot simtiem incidentu, kas beidzas ar dažāda veida protokoliem.
Nu, runāsim taču skaidru valodu: Krievijas iebrukums Ukrainā uzpildījis “krievu pasaules” ienākšanu Latvijā gaidošos ar naida enerģiju, un agresijas apsveicēji uzvedas arvien skaļāk un barbariskāk.
Latvijas Krievu savienības (LKS) nesenajā akcijā pret izglītību latviešu valodā gan iztika bez vardarbības, taču saukļi “Mūsu izšķirošā kauja!”, “Nepieļausim!” un tiem līdzīgie daiļrunīgi apstiprina, ka izglītības reformas virzienā spertie minstīgie pussolīši tikai audzējuši brangus muskuļus gan LKS, gan tās pagaidām klusējošajiem draugiem.
Uz šīs izglītības reformas pieteikumu atskatoties, vienīgais labi redzamais – neizlēmība, kam aizkadrā saklausāmas bažas, vai mazākumtautību skolu audzēkņu runāšana latviski nesakaitinās Krieviju. Tie reveransi un iztapšana austrumu kaimiņa impēriskajām ambīcijām bremzējusi gan radoši veselīgas nacionālās pašapziņas izaugsmi, gan šķēlusi latvisko sabiedrību, kuras liela daļa jau sen pieprasa padomju okupācijas pieminekļa Pārdaugavā nojaukšanu. Lai kādi būtu pieminekļa sakarā ar Krieviju slēgtie līgumi, iebrukums Ukrainā svītro visus agresoram dotos solījumus.
Nesen notikusī akcija “Krievu balss pret karu” apstiprināja, ka nedrīkst visus cittautiešus ierindot “5. kolonnā”. Agresiju neatbalstošo krievu noteikti ir daudz vairāk, nekā sanāca pie Brīvības pieminekļa. Taču, godīgi runājot, radās dīvaina sajūta, organizatoru vidū redzot juristi Jeļenu Lukjanovu, kura vēl pārskatāmā pagātnē bija gan Krievijas komunistu līdera Genādija Zjuganova sabiedrotā, gan neatzītās Piedņestras republikas konstitūcijas autore. Bez šaubām, cilvēki mainās. Var jau būt…
Bet vēl dīvaināk bija sociālajos tīklos lasīt biedrības “Latvijas Platforma attīstības sadarbībai” vadītājas un Valmieras augstskolas docētājas Ineses Vaivares secinājumu, ka pulcēties pretkara akcijā ir “liela drosme apstākļos, kad krieviski runāt drīkst tikai savā virtuvē”. Grūti saprast, kādā burbulī dzīvo Triju Zvaigžņu ordeni pērn saņēmusī dažādu NVO aktīviste. Ja starp daudzajām aktivitātēm viņai atrastos brīdis paklausīties, kādā valodā runā galvaspilsētas ielās un daudzos veikalos… Nu, labi. Var piezvanīt jebkuram lielāka pakalpojuma sniedzējam. Pirms savienojuma atskanēs aicinājums izvēlēties sarunas valodu: taustiņš 1 – latviski, taustiņš 2 – krieviski. Lai gan šī ir Latvijas valsts.
* Līdzīgi domājošie (angl.)
Seko mums 
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
