Biodegvielas piejaukšana pie dīzeļdegvielas un benzīna ir ne tikai valsts ekonomikas, bet arī veselības jautājums

Par ko īsumā stāsts? Degvielas tirgotāji, kuri lielā mērā ir atkarīgi no Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīcas, kategoriski pretojas biodegvielas pievienošanai degvielai. Protams, degvielas tirgotāji var atrast labus medijus, influencerus un publicistus, kas Latvijas valdību parāda kā ļaunos nodokļu cēlājus, kas atņem naudiņu šoferītim. 

Interesanti, ka galvenais runas vīrs degvielas tirgotāju interesēs ir Latvijas Degvielas tirgotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Ojārs Karčevskis, tas pats, kurš pirms dažiem mēnešiem Saeimas Sociālo un darblietu komisijā braši cīnījās pret alkohola tirdzniecības ierobežojumiem benzīntankos.

Toreiz viņš apgalvoja, ka degvielas uzpildes stacijām no benzīna un dīzeļdegvielas tirgošanas nav nekādas peļņas, bet šie benzīntanki izdzīvo, pateicoties iespējai paēdināt šoferus ar hotdogiem un padzirdīt ar šņabi vai alu. Tiesa, Karčevska kungs nespēja atbildēt uz jautājumu – kāpēc Lietuvā pēc alkohola tirdzniecības aizlieguma benzīntanki netika aizvērti, bet benzīna tirdzniecība neatgriezās deviņdesmito gadu cisternās.  

Šobrīd – dažu mēnešu laikā situācija, šķiet, ir būtiski mainījusies, un Latvijas degvielas tirgotāji cenšas panākt likumdošanu, ka Latvijas degvielas uzpildes stacijās tirgo “lēto, labo, nešķaidīto” Mažeiķu benzīnu un dīzeļdegvielu. Mažeiķu ražotāji, kas savā starpā sarunājas poļu valodā, gada sākumā pat veica pārgājienu pa Latvijas ministru kabinetiem, lai pārliecinātu – neliet Latvijā ražotu biodegvielu pie benzīna vai dīzeļdegvielas. Šeit maza piebilde. Mažeiķu rūpnīca atrodas uz Latvijas robežas, piesārņo vienādi Latviju un Lietuvu, taču nodokļus maksā Lietuvā un Polijā. Bet par Lietuvu vēl dažus argumentus teikšu. 

Šo rindu autoram neviens nevar pārmest pārlieku mīlestību uz valdības lēmumiem, bet valdības lēmums – pakāpeniski, līdz 2030. gadam ar atjaunojamajiem resursiem samazināt emisijas par 16%, tai skaitā degvielai pievienojot biodegvielas, ir vieds. Vienkārši – ja tas netiks darīts, Latvija maksās soda naudu 320 miljonus gadā, un tā būs nauda, kas netiks skolotāju algām, onkoloģijas zālēm, Latvijas ceļiem un aizsardzībai. Ja Latvija nepildīs Eiropas saistības, tā maksās milzīgu sodu, bet tas ir jautājums, kas nudien neinteresē degvielas tirgotājus.  

Saeimas 26. septembrī 1. lasījumā pieņemtais Transporta enerģijas likums nosaka shēmu, kas savā pašreizējā redakcijā ietekmē degvielas izmaksas no 2026. gada. Pa Saeimas frakcijām skraida lobisti ar prasību atcelt šā Transporta enerģijas likuma 8. un 9. panta mērķi, kas paredz, ka ar katru gadu degvielas piegādātājiem jātirgo arvien vairāk atjaunojamo degvielu, kas samazina emisijas.

Šādas trepes jeb trajektorijas, kuras paredz pa gadiem lielāku siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu, ir noteiktas pilnīgi visās valstīs ap Baltijas jūru, principā gandrīz visās ES valstīs, izņemot Latviju. Tāda augoša trajektorija ir vajadzīga, lai attīstītos atjaunojamo degvielu ražošana. Piemērs, kā tas izskatās likumā – siltumnīcefekta gāzu emisiju intensitātes samazināšanas pienākuma ietvaros degvielas piegādātājs nodrošina mazāk emisiju (biodegviela ir šobrīd efektīvākais risinājums, bet elektrības apjoms palēnām aug) –  no 2026. gada 1. janvāra līdz 2026. gada 31. decembrim – vismaz 6 procenti; no 2027. gada 1. janvāra līdz 2027. gada 31. decembrim – vismaz 8 procenti, līdz 2030. gadam jāsamazina emisijas par 16% (kā to paredz Atjaunojamo energoresursu direktīva).

Eiropas direktīvas izpratnē biodegviela ir degviela, kas iegūta no bioloģiskajiem avotiem, piemēram, no augiem vai dzīvnieku atkritumiem. Precīzāk, biodegviela ir jebkura veida šķidrā vai gāzveida degviela, kas ražota no biomasas un tiek izmantota transporta vajadzībām.

Atjaunojamo energoresursu direktīvā  biodegvielas tiek klasificētas kā atjaunojamie energoresursi, kuru mērķis ir samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas un veicināt enerģētikas nozares dekarbonizāciju. Biodegvielas var būt dažādu veidu:

• pirmās paaudzes biodegvielas – ražotas no pārtikas kultūrām, piemēram, bioetanols no cukurbietēm vai kukurūzas un biodīzeļdegviela no rapša eļļas vai sojas;

• otrās paaudzes biodegvielas – ražotas no neēdamas biomasas, piemēram, mežsaimniecības vai lauksaimniecības atkritumiem, salmiem, koksnes skaidām vai celulozes;

• trešās paaudzes biodegvielas – ražotas no mikroorganismiem vai aļģēm, kas spēj absorbēt ogļskābo gāzi un ražot augstu enerģijas saturu.

Atjaunojamo energoresursu direktīva (neiedziļināšos direktīvu kārtas numuros) nosaka, ka biodegvielai jāatbilst stingrām ilgtspējības un siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas prasībām, lai tā tiktu uzskatīta par ilgtspējīgu un kvalificētu ieguldījumu saskaņā ar ES noteikumiem.

Biodegvielas mērķis ir samazināt fosilās degvielas izmantošanu transporta nozarē un samazināt ogļskābās gāzes emisijas, sekmējot pāreju uz zaļāku un ilgtspējīgāku enerģētikas sistēmu Eiropā.

Eiropas Savienība pieprasa fosilai degvielai pievienot biodegvielu vairāku iemeslu dēļ, galvenokārt saistītu ar vides aizsardzību, enerģētisko drošību un ilgtspēju. 

Biodegviela, piemēram, biodīzelis, tiek ražotas no atjaunojamiem resursiem, piemēram, augu eļļām vai dzīvnieku taukiem, kas ir videi draudzīgākas nekā fosilā degviela. Lai gan biodegvielas arī rada ogļskābās gāze izmešus, kopējā oglekļa bilance ir pozitīva, jo augi, no kuriem tiek ražota biodegviela, augot absorbē ogļskābo gāzi no atmosfēras. Tas palīdz samazināt siltumnīcefekta gāzu izmešus, kas veicina globālo sasilšanu.

Otrs, bet ne mazāk svarīgs arguments ir, ka Eiropas Savienība vēlas mazināt atkarību no importētās naftas, īpaši no politiski nestabilām valstīm. Biodegvielas ražošana mazina Eiropas enerģētisko atkarību no Krievijas. Biodegvielas ražošana Eiropā no vietējiem lauksaimniecības produktiem vai atkritumiem palīdz diversificēt enerģijas avotus un samazināt atkarību no ārvalstu fosilā kurināmā piegādātājiem.

Eiropas Savienība (patīk tas mūsu degvielas tirgotājiem vai nē, bet Latvija ir Eiropas Savienības sastāvdaļa) ir apņēmusies palielināt atjaunojamo energoresursu īpatsvaru enerģijas patēriņā. Biodegviela tiek uzskatīta par atjaunojamo enerģiju, kas palīdz samazināt kopējo fosilās degvielas īpatsvaru transporta sektorā. 

Šobrīd galvenais arguments, ko izmanto degvielas tirgotāji ir – ziemā degviela (pirmkārt dīzeļdegviela) ar biodegvielas piemaisījumu sasalšot un mašīnas apstāsies uz ceļa, bet kombains uz tīruma. Tas ir pilnīgs blefs – pats svarīgākais, lai degviela nesasaltu, ir bāzes dīzeļdegvielas kvalitāte. Atbilstoši ES 590 dīzeļdegvielas standartam ir dažādas dīzeļdegvielas klases, kas nosaka, pie kādas temperatūras degviela sāk duļķoties vai sasalt. Lietotājam ir jāizvēlas laikapstākļiem pareiza klase un problēmu nav. Problēmas ir tiem, kas ir iepirkuši pa lēto vasaras dīzeli un grib ar to izbraukt visu ziemu. 

Un te nu atgriezīsimies pie Lietuvas, no kuras nāk nepatika pret Latvijas centieniem sakārtot likumdošanu. Lietuvas Augstākā tiesa atzina, ka biodegvielu ziemā var izmantot. Sagadīšanās pēc tieši tad – pirms diviem gadiem Kariņa valdība nolēma atcelt obligāto biodegvielas piejaukumu cenas samazinājuma nolūkā. Cenas degvielai degvielas uzpildes stacijās protams nemazinājās – salīdzinājumā ar Lietuvu. Konkurences padome atzinumā bija spiesta atzīt, ka no Kariņa valdības lēmuma ieguva tikai ārzemju fosilās degvielas ražotāji. 

Šobrīd Latvijā biodegvielu ražo “Bioventa”, bet saviem produktiem pievieno arī “Neste”. Ja Latvija nepieņems likumu un gaidīs 2030. gadu, kad nu tiešām sāks darboties princips – 16% mazāk emisiju visai degvielai, izmantojot  biodegvielas vai elektrību,  vai arī – drausmīgas soda naudas visai valstij, tad šajā 2030. gadā mums nebūs, kur to pašmāju biodegvielu iegūt, un arī biodegvielu mums nāksies iepirkt ārzemēs. 

Dīvaini, ka visveiksmīgāk no mūsu kaimiņvalstīm biodegvielu ražo un pievieno poļi, tie paši, kas Latvijas valdību cenšas pārliecināt – benzīnbākās liet tikai nešķaidītu Mažeiķu dīzeļdegvielu un benzīnu. 2023. gada maijā Polijas Seims vienbalsīgi atbalstīja biodegvielu tirgus attīstību. Likuma stāšanās spēkā 2024. gada sākumā būtiski nostiprināja biokomponentu izmantošanu Polijā, vienlaikus paplašinot šo noieta tirgus daļu rapšu un kukurūzas ražotājiem. Vietējā izejviela, vietējā pārstrāde, vietējais patēriņš.

Igaunija plāno līdz 2030. gadam četrkāršot zaļās degvielas izmantošanu. Lietuvas Alternatīvo degvielu ražošanas attīstības programma līdz 2030. gadam paredz investīciju atbalstu no ES fondiem otrās paaudzes biodegvielu un biometāna ražošanai, lai palīdzētu sasniegt Lietuvas 2030.gada mērķus. Lietuvas alternatīvo degvielu likums, kas pieņemts 2021. gadā, nosaka atjaunojamo resursu realizācijas pienākumu degvielas piegādātājiem, kam pakāpeniski būs pieaugt no 7% līdz 16% 2030. gadā.

Kāpēc es aicinu Latvijas Republikas klimata un enerģētikas ministru Kasparu Melni stingri turēt savu pozīciju un īstenot Eiropas noteikto zaļo kursu arī degvielas jomā? Pirmkārt jau tāpēc, ka tieši Melnis ir īsteni eiropeiski domājošs ministrs valdībā, kādu vismaz pēdējos 6 gadus nav bijis. Viņš pietiekami labi redz, kā citās jomās (piemēram, aizsargājamo dabas teritoriju jomā, atkritumu apsaimniekošanas jomā) valdība gandrīz neko nebija darījusi, līdz atjēdzās brīdī, kad Eiropa piestāda soda naudas.

Domāju, ka Kasparam Melnim pēc 6 gadiem negribēsies būt tam ministram, kam pārmet, ka Latvijai jāmaksā 320 miljonu soda nauda tikai tādēļ, lai Karčevska kungs un viņa draugi šodien pelnītu lielo naudu. Un redzam jau arī darbus – Igaunija un Latvija uzsākušas kopīgu projektu, kura mērķis ir izpētīt ilgtspējīgas, t.i., videi draudzīgas aviācijas degvielas ražošanas iespējas savās valstīs. Projekta īstenošanai Eiropas Komisija abām valstīm piešķīrusi 200 000 eiro. 

Cilvēka veselība nav tikai kompensējamie medikamenti vai slimnīcu ēkas. Cilvēka veselība pirmām kārtām ir tīrs gaiss un ūdens, klimata izmaiņu apstādināšana, globālā piesārņojuma mazināšana un dabas daudzveidības saglabāšana. Klimata izmaiņu apturēšana nozīmē mūsu cīņu par mūsu bērnu veselību.

Novērtē šo rakstu: