Birokrātiju nevar sakārtot, deleģējot šo uzdevumu pašiem birokrātiem
Andrejs Ždans*16.06.2025.
Komentāri (31)
Iesaki rakstu: 
Vērtējot premjerministres Evikas Siliņas uzsākto iniciatīvu samazināt birokrātiju par 25%, mana kā uzņēmēja pieredze liek būt piesardzīgi optimistiskam. Vai tas ir iespējams? Teorētiski – jā. Bet, kā teica viens bijušais ierēdnis: "Valsts pārvaldes darbinieka uzdevums ir divējāds – neko nedarīt un ne par ko neatbildēt." Tātad mēs lūdzam pašiem ierēdņiem cīnīties ar savu eksistences pamatu – birokrātiju. Tā ir tā pati ironija, kas slēpjas teicienā: "bites pret medu."
2024. gadā Nobela prēmiju ekonomikā saņēma trīs zinātnieki – Darons Adžemoglu, Džeimss Robinsons un Saimons Džonss – par darbu, kurā pamatots, ka tautas labklājību galvenokārt nosaka valsts un publiskās pārvaldes kopumā kvalitāte, nevis dabas resursi un pat ne ģeogrāfija.
Salīdzinājums ar dārzu būtu ļoti precīzs: ja dārznieks (valsts) domā ilgtermiņā – ravē, laista, mēslo, cīnās ar kaitēkļiem –, tad augļus baudīs visa sabiedrība. Taču, ja viņš domā tikai par šodienas ražu, tad no nākotnes vairs nav, ko gaidīt.
Diemžēl Latvijā politiskās institūcijas galvenokārt joprojām darbojas īstermiņā, nevis kalpojot nodokļu maksātāju interesēm. Mēs dzīvojam birokrātiskā pārvaldībā, kur galvenais ieguvējs ir nevis tas, kurš rada pievienoto vērtību, bet tas, kurš kontrolē noteikumus un lēmumu pieņemšanu.
Latvijā pārāk bieži politiskā atbildība tiek aizvietota ar kolektīvu bezatbildību. Birokrātijas ražīgums nepalielinās, bet pieaug tās izmaksas. Tāpēc ir svarīgi strādāt pie valsts aparāta darba ražīguma celšanas. Par katru iztērēto eiro nodokļu maksātājiem jāsaņem kvalitatīvs un draudzīgs pakalpojums.
Pārmērīgie regulējumi uzņēmējdarbībā
Kā viens no lielākajiem gaļas pārstrādes uzņēmumiem valstī "Forevers" ikdienā izjūt pārmērīgas birokrātijas sekas. Praksē birokrātijas mazināšana bieži vien nozīmē tikai jauna birokrātiskā sloga radīšanu. Uzņēmējiem nav nepieciešama revolūcija, bet gan konsekventa, saprotama un paredzama valsts politika. Ja likumi un prasības nemitīgi mainās vai ir pretrunīgi, tas ierobežo uzņēmējdarbību plānot ilgtermiņā.
Viens no spilgtākajiem birokrātijas piemēriem ir elektroniskās dokumentu aprites prasības tirdzniecībā. Šī prasība sākotnēji tika prezentēta kā solis digitalizācijas virzienā, bet praksē tā ir kļuvusi par tehnokrātisku slogu. Uzņēmumiem ir jātērē tūkstošiem eiro sistēmu ieviešanai, apmācībām un uzturēšanai, lai nosūtītu un saņemtu dokumentus caur valsts noteiktām platformām.
Pērn Saeimā pieņēma regulējumu par elektronisko rēķinu ieviešanu, kas no šī gada darbojas norēķinos ar publisko pārvaldi, bet no nākamā gada tā ir jāievieš arī uzņēmumiem pilnīgi visos norēķinos. Neviens nav paskaidrojis, kādu reālu problēmu šī prasība risina. Jau šobrīd dokumentu aprite ir labi strukturēta, un papildu uzspiestā elektroniskā kontrole nepalielina efektivitāti – tā tikai sadārdzina uzņēmējdarbību un noslogo IT resursus. Mēs aicinām šo prasību atcelt vai padarīt to brīvprātīgu – kā izvēles iespēju, nevis likuma diktātu.
Otrs piemērs ir NIS2 regula, kas Eiropas līmenī paredz stiprināt kiberdrošību un Latvijā tiek ieviesta ar ievērojamu pārspīlējumu. Tā vietā, lai palīdzētu uzņēmumiem pielāgoties un pasargāties no kiberapdraudējumiem, mūsu valsts iestādes izvēlējušās pieeju "viens izmērs der visiem". Rezultātā uzņēmumi, kam nav būtisku kiberdrošības risku vai sensitīvu datu apstrādes, tiek pakļauti prasībām, kas prasa speciālistus, auditus un sertifikātus. Šis regulējums, ja netiks piemērots diferencēti, pārvērtīsies par vēl vienu birokrātisku barjeru un uzņēmējdarbības izmaksu kāpuma faktoru.
Birokrātija kļuvusi dārga un uzņēmējiem nedraudzīga
Latvijas problēma nav tikai "liekā birokrātija", bet tās izmaksas un kvalitāte. Birokrātija kļuvusi dārga, neefektīva un uzņēmējam nedraudzīga. Nodokļu maksātājs maksā par sliktu servisu. Un vēl vairāk – uzņēmējam ir jājūtas vainīgam, ja viņš uzdrošinās sagaidīt atbildi pēc būtības.
Uzņēmums "Forevers" darbojas gaļas pārstrādes nozarē jau vairāk nekā 25 gadus. Mēs investējam, eksportējam, maksājam nodokļus un nodarbinām vairāk nekā 700 cilvēku. Bet praksē gandrīz katrs mūsu mēģinājums sadarboties ar valsts pārvaldi beidzas ar atteikumu vai formālu atrakstīšanos. Mēs saņemam "atbildes bez atbildes". Piemēram, tika saņemts atteikums ražotnes teritorijā izbūvēt darbinieku automašīnām stāvlaukumu, jo tas neatbilst pilsētas ainaviskajiem risinājumiem, lai gan Granītas ielas rajons ir pilsētas teritorijas plānojumā iezīmēta kā industriāla teritorija. Turklāt vēl joprojām gaidām attīstītu ceļa infrastruktūru ar apgaismojumu un gājēju celiņiem, drošām gājēju pārejām un luksoforiem, kas nodrošinātu darbiniekiem drošību.
Birokrātiju nevar sakārtot, deleģējot šo uzdevumu pašiem birokrātiem. Nepieciešams ārējs spiediens, skaidrs uzdevums un politiskā griba. Vajadzīgs līderis – ne tikai administrators vai reformu grupa –, kurš redz ilgtermiņa mērķus un saprot, ka birokrātijas samazināšana nav pašmērķis. Tas ir instruments, kā uzlabot valsts servisu, padarīt uzņēmējdarbību produktīvāku un sabiedrību – pārtikušāku.
Mums vajadzīgs valsts menedžeris ar praktiskām zināšanām un rīcības brīvību, līdzīgi kā ASV prezidenta Donalda Trampa laikā izveidotais Department of Government Efficiency, struktūra, kurai bija vienīgais uzdevums – samazināt izmaksas un palielināt valsts efektivitāti. Ar politisko atbalstu augstākajā līmenī.
Vai Latvijā tas ir iespējams? Teorētiski – jā. Praktiski – tikai tad, ja sabiedrība to pieprasīs. Ja uzņēmēji neklusēs. Ja žurnālisti jautās nevis par "saturīgiem pasākumiem", bet konkrētiem soļiem. Ja pārstāsim samierināties ar domu, ka valsts drīkst būt dārga, neefektīva un nedraudzīga.
Uzņēmēji neprasa privilēģijas, bet gan cieņu
Ir jāveido vide, kurā ierēdnis ir pakalpojumu sniedzējs, nevis aizbildnis vai šķērslis. Ir jāatgriež cieņa pret nodokļu maksātāju. Un tam nepieciešami līderi – valsts darbinieki, nevis politiķi, kuru skatījums sniedzas tālāk par nākamajām vēlēšanām. Ja tas nenotiks, arī šī iniciatīva – samazināt birokrātiju par 25% – paliks vien kārtējā iecere, kas beidzas ar formālu ziņojumu un bez reālas ietekmes. Mums vajadzīga gudrāka valsts pārvalde.
Mēs, uzņēmēji, neprasām privilēģijas, bet gan vienkāršību un paredzamību. Uz mūsu pleciem balstās valsts ekonomika. Mēs gribam to stiprināt, nevis nest aizvien smagāku birokrātijas nastu. Latvijai jākļūst par valsti, kur dārznieks domā par ražu ne tikai šodien, bet arī pēc pieciem un desmit gadiem. Kur valsts pārvaldes uzdevums nav kontrolēt, bet palīdzēt. Kur valsts ir serviss, nevis šķērslis.
* SIA “Forevers” dibinātājs un vadītājs
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
