“Blēži un zagļi” vai valsts balsts? Kāpēc “Vienotība” un “Progresīvie” ignorē uzņēmējus – un kas Latviju gaida aiz pagrieziena?
Ogres Ziņas LV08.12.2025.
Komentāri (45)
Iesaki rakstu: 
“Nav daudz cilvēku, kuri spējīgi saprast, kas Latviju gaida aiz pagrieziena. Taču gandrīz pavisam nemaz nav cilvēku, kuri gatavi ne tikai žēloties un dusmoties, bet rīkoties.” Alvis Hermanis.
Šie Alvja Hermaņa vārdi aizskar tieši tur, kur visvairāk sāp – Latvijas nākotnes veidotāju klusumā. Kamēr tauta cieš no stagnācijas, nodokļu slogiem un birokrātijas, pie varas esošie — “Vienotība” un tās progresīvie domubiedri — turpina vadīt valsti tā, it kā produktīvie un radošie cilvēki būtu traucēklis, nevis vērtība.
Uzņēmējs – valsts ienaidnieks Nr.1?
Finanšu ministrs Ašeradens un viņa līdzgaitnieki gadiem ne tikai ignorējuši uzņēmējus, bet arī publiski izrādījuši nicinājumu, uzskatot viņus par “blēžiem un zagļiem”. Šī attieksme nav tikai retorika – tā ir sistēmiska politika, kur nodokļu politika tiek veidota ar aizdomām, birokrātija aug kā nezāle, un jebkura iniciatīva tiek skatīta caur kontroles un sodīšanas prizmu.
Kas notiek, kad valsts vairs neatbalsta radošus, darba vietas veidojošus cilvēkus?
Tauta bēg. Nauda aizplūst. Demogrāfija brūk. Dzīve kļūst par izdzīvošanu, nevis izaugsmi.
“Progresīvā” retorika – realitātē regresīva politika
Tie, kuri sevi lepni sauc par “Progresīvajiem”, piedāvā tikai sadali, nevis radīšanu. Viņu atbalsts bez nosacījumiem visiem “neaizsargātajiem”, vienlaikus demonizējot tos, kas uzņemas riskus, strādā un veido vērtību, rada sabiedrību, kurā nav motivācijas ne strādāt, ne uzņēmējdarbību attīstīt.
Rodas jautājums — vai šī politika mūs ved uz pārtikušu, drošu valsti? Vai arī mēs slīdam pa “vienlīdzīgas nabadzības” trajektoriju, kur tikai partijas sponsori un nomenklatūra dzīvo komfortā?
Kas ir alternatīva? Vai Hermaņa “Bez partijām” spētu saliedēt Latviju?
Alvis Hermanis bieži uzrunā cilvēkus nevis ar tukšu optimismu, bet ar skarbu, bet patiesu diagnozi. Viņš uzdod jautājumu, kurš ir jāpārdomā katram:
Vai mēs spējam ko mainīt, vai tikai žēloties?
Ideja par platformu “Bez partijām” nav nejaušība — tā ir sauksme pēc atbildības, profesionalitātes un drosmes rīkoties ārpus partiju kabalām. Mēs gadiem ilgi dzīvojam partijās, kas nepārstāv sabiedrību, bet savus donorus, draugus un personīgās ambīcijas. Rezultāts: tauta kļūst nabagāka, valsts – vājāka, bet ministru kabinets – bagātāks un drošāks.
Bet vai “Bez partijām” ir īstais risinājums? Tas var būt sākums — ja tas pulcē cilvēkus, kas spēj vienoties nevis uz partijām, bet uz darbiem balstītām vērtībām.
Vai latvieši vispār spēj strādāt komandā?
Būtiskākais jautājums – vai mums pietiek brieduma un gribas, lai atmestu egoismu, vēsturiskās aizvainojumu spēles un sāktu beidzot būvēt kopā?
Latviešu vājā puse vienmēr bijusi skaudība un bailes no citu panākumiem. Tieši tas arī ļauj vecajiem spēkiem noturēties pie varas – viņi spēlē uz mūsu neuzticēšanos cits citam.
Tāpēc Latvijas glābšana sākas ne tikai ar partiju maiņu, bet ar domāšanas maiņu. Nevis “ko viņi izdarīs”, bet “ko mēs kopā izdarīsim”.
Ko vajag Latvijai?
1. Ekonomikas atveseļošanu, nevis sodīšanu.
2. Atbildīgu pārvaldību, nevis nodokļu izspiešanu.
3. Valsts, kas kalpo cilvēkiem, nevis partiju PR tēliem.
4. Līderus, kuri nebaidās zaudēt krēslu, ja tas nozīmē izdarīt pareizi.
5. Komandas, nevis klanus.
Nobeigumā: kad uzņēmēji sapratīs…
Hermaņa teiktais par uzņēmēju “draudzību ar Ašeradenu” kā “pazemojošu laika tērēšanu” nav vienkārša frāze. Tā ir brīdinājuma zvans. Mūsu valsts nākotni nevar balstīt uz iecietību pret nievām, uz lojalitāti pret varu, kas ignorē tautas mugurkaulu – uzņēmīgos, strādīgos, domājošos.
Ir laiks rīkoties. Ir laiks atgūt Latviju pašiem sev.
Seko mums 
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
