Iesaki rakstu: 
Tautas galīgās nopotēšanas pret kroņa vīrusu (IMHO – nomušīšanas) plāns rudenī jau ir cilvēces izdeldētāju Latvijas dienderu darba kārtībā. Tā īstenošana ir atkarīga no 14. Saeimas vēlēšanām. Šīs vēlēšanas atšķiras no iepriekšējām, jo nenotiks spēkošanās nav starp labiem un sliktiem politiķiem vai arī mazākā ļaunuma izraudzīšanās. Notiks izšķirošā politiskā cīņa starp potētājiem un izdzīvot gribētājiem.
“LAKMUSA PAPĪRS” BALSOJOT – KONSEKVENTA NOSTĀJA PRET OBLIGĀTO POTĒŠANU. Izšķiras tautas fiziskās pastāvēšanas liktenis. Viss pārējais ir otršķirīgs. To, cik svarīgi ir – kādi deputāti pārstāv tautu, parādīja pandēmijas afēras pirmais posms, kad ik valstī bija savādāka attieksme pret potēšanu un ierobežojumiem.
Pirms šīm vēlēšanām aktīvi sarosījušies aģitatori par vēlēšanu boikotu. Viņu uzdevums ir atraut godprātīgos cilvēkus no dalības balsošanā, lai “cienījamie cilvēki” varētu izdarīt visu, ko vēlas. Es iedalu boikotēšanas propagandistus nosacītās grupās pēc to motivācijas.
I. Kliķes 5. kolonna
Pirmā grupa ir “četru bandas” – JV, K, AP!/PRO, NA – noalgota 5. kolonna. Kliķe ir tik nepopulāra, ka par sevi daudz saaģitēt nevar. Vienīgi sodomīti, sātanisti un tumsoņas, kas tic “glābējpotei”, skriešus aizskries balsot par nešķīsteņiem. Taču jāsagroza galva krietniem cilvēkiem, lai atņemtu balsis partijām, kas iestājas pret potēšanu.
Boikotētāji izliekas, it kā spaidu vakcinācija un joprojām eksistējošā diskriminācija nav būtiski jautājumi. Viņi manipulē ar cilvēkiem, mēģinot likt vienādības zīmi starp neģēļiem, uz kuru sirdsapziņas ir tūkstošu ļaužu dzīvības, veselība un salauzti likteņi, ar politiķiem, kas nāk neliešus gāzt.
Režīms iefiltrējis aģentus arī antivakseru nometnē, lai sētu šaubas, ka oponenti izpildīs solījumus. Tālab esot jāiet pret sistēmu, nepiedaloties neleģitīmajās vēlēšanās. Tikai jāatceras, ka ārpussistēmas līderi vai neuzkrītošie kūdītāji arī var izrādīties krāpnieki. Politiski neitralizējuši naivākos neapmierinātos ar varu, paši maldinātāji pa kluso nobalsos par maizes devējiem.
II. Kremļa aģenti
Runājot par vēlēšanu leģitimitātes noliedzējiem, nonākam pie otrās boikotētāju grupas – Kremļa aģentiem vai simpatizētājiem. Viņi apšauba pašu Latvijas valstiskumu. Šoreiz prioritātē ir nevis Krievijai draudzīgu politiķu stutēšana, bet vēlēšanu boikots. Kremlī neuzskata Latviju par suverēnu valsti, tāpēc pragmatiska Latvijas valdība Krievijai nav aktuāla.
Ņemot vērā starptautisko situāciju, “kremliniem” pēc principa “jo sliktāk, jo labāk” ir izdevīgi, lai Baltijas centrā pie teikšanas nonāktu vislielākie nelgas un kretīni, kas izraisītu šeit maksimālu postu. Tas spēji vairotu Krievijas piekritēju skaitu un izsauktu “migrēnu” Briselē un Vašingtonā.
Antivakseru nokļūšana pie stūres Maskavai galīgi nav izdevīga. Potēšanas epopeja (lasi – dalība švābistu rebēs) Krievijā joprojām nav rimusi. Tie, kas te gaida krievu tankus, uzreiz saņemtu piekabē “Sputņik V ad”. Par laimi, šis scenārijs ir mazticams, jo Krievijai pašreiz nepietiek dukas. Tomēr tas nenozīmē, ka ar melno darbu netiks galā pašmāju Švāba kantora adepti.
III. Utopisti un savrupnieki
Trešā grupa ir idejiskie boikotētāji, kas uzskata, ka jāgāž sistēma un jāceļ sava ideāli pareizā valsts. Tikmēr tie, kas balotēsies, labākajā gadījumā gribot tikai “uzlabot cilvēku dzīvi”.
Varu vien atbildēt, ka man pirmajā vietā ir cilvēki, nevis ideja par utopiju. Ceļā uz labāku dzīvi varam palikt bez tautas. Tiesa, šiem “revolucionāriem” parasti pietiek ar pašu un dažu domubiedru kompāniju. Pat, ja Latvijas “dīvāna ģenerāļiem” būtu sava pagrīde un mežabrāļi, vai vismaz militarizētas vienības, kas varētu piespiest varnešus ar sevi rēķināties, vienalga it visur šādām grupām ir politiskais spārns, kas piedalās vēlēšanās.
Spriežot pēc tā, ka tautas bendētāji staigā bez bailēm, ar tautas atriebējiem bāleliņiem pašvaki. Protams, ja latvju sistēmas gāzēji līdzīgi kā savulaik afgāņu talibi kontrolētu daļu valsts, tad tiešām koloniālās administrācijas vēlēšanās nevajadzētu piedalīties.
Grupa ārpussistēmas entuziastu cenšas izveidot tautas pašpārvaldi. Taču bez spēka struktūrām tā ir tikai gaisa tricināšana. Tāpat šur tur funkcionē savstarpēja kooperācija un pašpietiekamas kopienas, kas patiešām ir ļoti apsveicami.
Tomēr, lai kā negrozi, visas šīs iniciatīvas spiestas darboties esošo normatīvo aktu ietvaros un var pārkāpt tos, līdz netiek pieķerti aiz rokas. Pret “brīnumpoti” šāda idille strādās līdz brīdim, kamēr ieradīsies “zonderkomanda” un nopotēs savrupniekus kā trušus, atļaujot pēc tam turpināt rakņāties dārziņā. Tos, kas pretosies, ieslodzīs tuptūzī.
Atgādinu, ka Austrijā ir pieņemts likums par VISU pieaugušo iedzīvotāju obligātu vakcināciju pret kroņa vīrusu, kas apstādināts līdz augusta beigām. Līdzīga situācija ir Vācija. Latvijā valdībā jau vējo iecere sekot Austrijas piemēram.
IV. Autsaideri
Visbeidzot būs politiķi vai neatzīti ģēniji, kas paliks ārpus sarakstiem un, vīlušies šādā lietu kārtībā, aicinās nepiedalīties negodīgajās sacīkstēs. Zināma taisnība šiem būs, taču princips „Dievzemīt, ja tu netiec man, tad netiec nevienam” šoreiz ir neproduktīvs. Vara nepaliks, zemē mētājoties, un pacelt to var esošie varmākas. Aizskartais pašlepnums tad vainagosies ar pleciņa atkailināšanu. Zaudētā deputāta krēsla vietā var tikt pie invalīdu ratiņiem.
Epilogs
Godīgie cilvēki, tieši jūs cenšas apmāt boikota rupori! Vēlēšanu boikots būtu pamatots, ja kādām pilsoņu grupām pēc rases, nacionālām, medicīniskām vai citām pazīmēm tiktu liegta dalība tajās. Neatkārtojiet kā papagaiļi slīpēto aģitatoru masās palaistas tēzes – visi ir slikti, visi ir vienādi! Neļaujiet sevi piekrāpt, ejiet uz vēlēšanām un balsojiet kaut par pašu lielāko “dunduku”, tikai pret JV, K, AP!/PRO, NA + Saskaņa! Citas iespējas tikt galā ar potētājiem kā vēlēšanas NAV. Ikviens, kas paliks malā slinkuma, skepses vai utopisku ideju dēļ, pašrocīgi nolems sevi un sev tuvos “zemcilvēku” lomai. Protams, ka vēlēšanas var tikt nozagtas, taču tas ir cits jautājums, kas prasīs radikālāku rīcību par boikotu.
P.S. “Dunduku” izvēli apskatīsim, kad būs iesniegti saraksti Saeimas vēlēšanām.
Seko mums 
Laikā, kad tik daudz emociju un spraigu cīņu uz ledus, sāncensības gars pēkšņi pārņēmis arī gluži negaidīti saformējušos komandu – Latvijas psihiatrus. Lai arī patīkamāk noteikti būtu svinēt Latvijas svarīgāko uzvaru, diemžēl nāksies brīdi uzkavēties arī šajā publiskās diskusijas laukumā, īsi atvairot izdarītos metienus pa maniem vārtiem.
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
