Iesaki rakstu: 
Nav brīnums, ka nu jau pilnībā no valsts naudas atkarīgajiem plašstraumes medijiem tika dota komanda „nepamanīt” ziņu par to, ka Mārtiņš Bondars ir spējis panākt, ka Latvijas Krājbankas izsaimniekošanas lietā no viņa un viņa kompanjoniem piedzenamie 15 miljoni eiro pārvēršas par vairāk nekā simt reižu mazāku summu – 128 500 eiro. Ir acīmredzams, ka tiek mēģināts nomaskēt fragmentu no apjomīgās politiskās korupcijas shēmas, kuras centrā ir 40 miljonu eiro „ebreju kompensācijas”.
To, cik milzīgas pūles M. Bondars kopā ar saviem politiskajiem kompanjoniem pielika, lai panāktu šīs milzīgās naudas summas piešķiršanu triju apšaubāmu personu organizācijai, kam nav ne mazākā sakara ar pirmskara Latvijas ebrejiem vai viņu organizācijām, ir labi zināms. Tāpat kā ir labi nojaušams, kāda mēroga solījumi ir doti valdošās koalīcijas partneriem, lai tie atbalstītu šo Attīstībai/Par projektu.
Bet kāda gan ir bijusi M. Bondara motivācija, tik aizrautīgi cīnoties par 40 miljonu eiro nodokļu maksātāju naudas atdošanu apšaubāmu cilvēku kompānijai? Ir acīmredzams, ka tieši viņš ir 40 miljonu afēras galvenais virzītājs un organizētājs.
Kā zināms, iepriekš par politiķa pakalpojumiem varēja norēķināties, iegādājoties „slavenās mākslinieces” Ievas Bondares „mākslas darbus”, taču šeit mērogs ir acīmredzami cits. „Apmainīt” 40 miljonus nodokļu maksātāju naudas pret nepieciešamību samaksāt 15 miljonus savas naudas – tas jau šķiet gluži adekvāts „darījums”.
„Likvidējamās AS Latvijas Krājbanka prasījuma tiesību pret fiziskām personām Andreju Surmaču, Dzintaru Pelcbergu, Svetlanu Ovčiņņikovu, Ivaru Priedīti, Ilzi Bagatsku, Mārtiņu Zalānu un Mārtiņu Bondaru EUR 15 337 111,18 apmērā (uz 03.06.2021.), kas izriet no Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2019.gada 18.aprīļa sprieduma civillietā Nr.C30601515, piespiedu pārdošanas vērtība ir EUR 128 500,” teikts dokumentā, ko parakstījis likvidējamās AS Latvijas Krājbanka administratora KPMG Baltics SIA pilnvarotā persona Jānis Ozoliņš.
Bet ko īsti nozīmē tas, kas šeit ierakstīts? Nē, ne tas, ka tagad Krājbankas administrators no Bondara un kompanjoniem 15 miljonu vietā iekasēs nožēlojamus 18 tūkstošus eiro no katra un ka ar to arī viss beigsies – Bondara kungs būs ar 40 miljoniem nodokļu maksātāju naudas un 18 tūkstošiem no savējās nokārtojis savu mazo problēmiņu. Tik vienkārši tas nav.
Normālos apstākļos bankas likvidatoram, saņemot šo dokumentu (domāju, ir pietiekami skaidrs, kā interesēs tāds ir tapis), tagad vairāk vai mazāk atklātā izsolē būtu šīs prasījuma tiesības jāizsola. Vai tā notiks? Vai mēs uzzināsim, kas un par kādu summu šīs prasījuma tiesības iegādāsies? To laiks rādīs, bet ir vēl interesantāks jautājums. Vai tiešām būs tik vienkārši, ka visapkārt būs palaista ziņa – šeit labāk nebāzieties, lai Bondars un Co. caur kādu savu starpnieku par sākumvērtību prasījumu atpērk un viss ir beidzies?
Pieļauju, ka Bondara kungs ir pietiekami naivs, lai iedomātos, ka patiešām viss tā arī būs – darbiņu viņš būs padarījis un savu atlīdzību pelnījis. Es gan pieļauju principiāli citu versiju – ka izsolē parādīsies vēl kāds nezināms solītājs, kurš ņems un Bondara un Co. pārstāvi primitīvi pārsolīs. Un tad nu rezultāts būs pavisam komisks – darbiņu Bondara kungs būs padarījis, bet no viena saimnieka rokām nonācis citās un varēs sākt atstrādāt tam.
Katrā gadījumā – ja mums tiešām ir Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, tam šajā lietā pietiktu materiālu ne vienam kriminālprocesam vien…
Seko mums 
Paralēles starp krīzē esošo Rietumu pasauli un Romas impēriju pēdējām dienām kairināja filozofu un analītiķu prātus jau 100 gadus atpakaļ.
Šopavasar fonds negaidītā kārtā saņēmis vairākas sabiedrībā pazīstamu cilvēku grēksūdžu vēstules, kuru saturu šeit pārstāstīsim īsi un koncentrētā veidā, jo mūsdienās sāpinošu un dvēseles dzīles atkailinošu tekstu palagus, kādas savulaik uzrakstījuši, piemēram, Svētais Augustīns (“Grēksūdze”) vai Mišels Fuko (“Miesas grēksūdze’) – tik garus gabalus lasīt nevienam nav laika.
Valsts amatpersonas īpaši jau vēlēšanu laikā daudz runā par uzņēmējdarbības vides uzlabošanu, palīdzību uzņēmējiem, tiesiskumu un tā tālāk, un tā joprojām. Praksē gan mēdz būt citādāk, un valsts iestāžu vērsanās pret mani, manas ģimenes locekļiem un manis vadīto uzņēmumu liecina, ka realitāte var līdzināties absurda lugai.
Konkrētā piemērā – Balvos. 2022.gada oktobrī uz ceļa, kuru kā taisnāko vairāk nekā 30 gadus lieto mazdārziņu īpašnieki, bez brīdinājumiem tika nostiepta ķēde, kurā par laimi nelaimē ar salīdzinoši lēnu ātrumu (ap 15 km stundā) ietriecās motocikla vadītājs kurš guva nopietnas kakla traumas.
Vēlos Jūs informēt, kas notiek Valmieras policijā un prokuratūrā.Jau neskaitāmas reizes pēdējo pāris gadu laikā tiek ierosinātas krimināllietas par izvarošanu. Tiek aizturēti cilvēki, kuri pēc pāris mēnešiem tiek atbrīvoti. Bet tajā pašā laikā cietušās personas saņem no valsts atlīdzību, kas paredzēta cietušām personām
Pirms vairāk nekā desmit gadiem politiskajā dienaskārtībā pirmoreiz nonāca jautājums par Latvijas sabiedrisko mediju apvienošanu. Toreiz Latvijas Radio iestājās pret to, jo apvienošanās sākotnējais ambiciozais plāns toreizējā resursu trūkuma situācijā bija nerealizējams, savukārt apvienošanās, neieguldot nepieciešamos finanšu līdzekļus attīstībai, solīja vairāk risku nekā ieguvumu. Procesa virzītāji aizrautīgi runāja par sinerģiju, kas veidosies apvienotajā medijā, tajā pašā laikā nespējot kliedēt bažas par to, vai:
Pirms ejam tālāk, ir jāuzsver, ka sazvērestības teoriju patiesums šeit nav būtisks. Vārdu savienojums “sazvērestības teorija” sākotnēji nenozīmē, ka šī teorija pauž nepatiesību, vien to, ka tā apraksta vairāku spēlētāju sazvērēšanos. Taču skaidrs, ka mūsdienās šim vārdu savienojumam ir negatīva konotācija — ar to apzīmē stāstus, kurus publiskajā telpā nav pieņemts uzskatīt par patiesiem.
16.martā Ogres muzejā notika pasākums “Demokrātijas akadēmijai”. Tā ir programma, kuru par dažādu fondu, tostarp Sorosa fonda “DOTS”, naudu īsteno vairākas biedrības. “Akadēmiķi” apmeklēja muzeju, bet “aizmirsa” par to samaksāt.
Uzstādījums, ka, pirms nav veiktas reformas, veselības aprūpes budžetu ir racionāli papildināt vien tehniski, vedina minēt, vai tiešām valdība sāk cīņu ar lielāko šķērsli nozarē, proti, hroniski samilzušo administratīvo vājumu. Gadiem ilgi Nacionālais veselības dienests un Veselības ministrija apzināti vairījušies veikt reālu pārraudzību, cik lietderīgi ārstniecības iestādes izmanto piešķirtos līdzekļus, kas paredzēti deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildei, lai sniegtu iedzīvotājiem valsts nodrošinātos veselības aprūpes pakalpojumus. Ja tiks īstenota reāla padotība, iestādes riskēs aizskart medicīnas establišmenta intereses.
