Iesaki rakstu: 
Nav brīnums, ka nu jau pilnībā no valsts naudas atkarīgajiem plašstraumes medijiem tika dota komanda „nepamanīt” ziņu par to, ka Mārtiņš Bondars ir spējis panākt, ka Latvijas Krājbankas izsaimniekošanas lietā no viņa un viņa kompanjoniem piedzenamie 15 miljoni eiro pārvēršas par vairāk nekā simt reižu mazāku summu – 128 500 eiro. Ir acīmredzams, ka tiek mēģināts nomaskēt fragmentu no apjomīgās politiskās korupcijas shēmas, kuras centrā ir 40 miljonu eiro „ebreju kompensācijas”.
To, cik milzīgas pūles M. Bondars kopā ar saviem politiskajiem kompanjoniem pielika, lai panāktu šīs milzīgās naudas summas piešķiršanu triju apšaubāmu personu organizācijai, kam nav ne mazākā sakara ar pirmskara Latvijas ebrejiem vai viņu organizācijām, ir labi zināms. Tāpat kā ir labi nojaušams, kāda mēroga solījumi ir doti valdošās koalīcijas partneriem, lai tie atbalstītu šo Attīstībai/Par projektu.
Bet kāda gan ir bijusi M. Bondara motivācija, tik aizrautīgi cīnoties par 40 miljonu eiro nodokļu maksātāju naudas atdošanu apšaubāmu cilvēku kompānijai? Ir acīmredzams, ka tieši viņš ir 40 miljonu afēras galvenais virzītājs un organizētājs.
Kā zināms, iepriekš par politiķa pakalpojumiem varēja norēķināties, iegādājoties „slavenās mākslinieces” Ievas Bondares „mākslas darbus”, taču šeit mērogs ir acīmredzami cits. „Apmainīt” 40 miljonus nodokļu maksātāju naudas pret nepieciešamību samaksāt 15 miljonus savas naudas – tas jau šķiet gluži adekvāts „darījums”.
„Likvidējamās AS Latvijas Krājbanka prasījuma tiesību pret fiziskām personām Andreju Surmaču, Dzintaru Pelcbergu, Svetlanu Ovčiņņikovu, Ivaru Priedīti, Ilzi Bagatsku, Mārtiņu Zalānu un Mārtiņu Bondaru EUR 15 337 111,18 apmērā (uz 03.06.2021.), kas izriet no Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2019.gada 18.aprīļa sprieduma civillietā Nr.C30601515, piespiedu pārdošanas vērtība ir EUR 128 500,” teikts dokumentā, ko parakstījis likvidējamās AS Latvijas Krājbanka administratora KPMG Baltics SIA pilnvarotā persona Jānis Ozoliņš.
Bet ko īsti nozīmē tas, kas šeit ierakstīts? Nē, ne tas, ka tagad Krājbankas administrators no Bondara un kompanjoniem 15 miljonu vietā iekasēs nožēlojamus 18 tūkstošus eiro no katra un ka ar to arī viss beigsies – Bondara kungs būs ar 40 miljoniem nodokļu maksātāju naudas un 18 tūkstošiem no savējās nokārtojis savu mazo problēmiņu. Tik vienkārši tas nav.
Normālos apstākļos bankas likvidatoram, saņemot šo dokumentu (domāju, ir pietiekami skaidrs, kā interesēs tāds ir tapis), tagad vairāk vai mazāk atklātā izsolē būtu šīs prasījuma tiesības jāizsola. Vai tā notiks? Vai mēs uzzināsim, kas un par kādu summu šīs prasījuma tiesības iegādāsies? To laiks rādīs, bet ir vēl interesantāks jautājums. Vai tiešām būs tik vienkārši, ka visapkārt būs palaista ziņa – šeit labāk nebāzieties, lai Bondars un Co. caur kādu savu starpnieku par sākumvērtību prasījumu atpērk un viss ir beidzies?
Pieļauju, ka Bondara kungs ir pietiekami naivs, lai iedomātos, ka patiešām viss tā arī būs – darbiņu viņš būs padarījis un savu atlīdzību pelnījis. Es gan pieļauju principiāli citu versiju – ka izsolē parādīsies vēl kāds nezināms solītājs, kurš ņems un Bondara un Co. pārstāvi primitīvi pārsolīs. Un tad nu rezultāts būs pavisam komisks – darbiņu Bondara kungs būs padarījis, bet no viena saimnieka rokām nonācis citās un varēs sākt atstrādāt tam.
Katrā gadījumā – ja mums tiešām ir Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, tam šajā lietā pietiktu materiālu ne vienam kriminālprocesam vien…
Seko mums 
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
