Bondara klaigas par politisko pasūtījumu nav palīdzējušas, kopā ar kompanjoniem nāksies sameklēt 15 miljonus vai bankrotēt

Bondaram ar Krājbankas izšķiesto naudu neesot „nekāda sakara”

„Tas, kas šobrīd notiek, nav vērsts pret to, ko esmu izdarījis pirms desmit gadiem. Nē, tas ir vērsts pret to, ko es daru tagad. Mani politiskie pretinieki saskata manī konkurenci un tādēļ šādi rīkojas. Viņi mēģina mani iznīcināt ne tikai profesionāli, bet arī privāti,” – tā M. Bondars, kuram tagad nākoties pārtikt no minimālās algas, ir apgalvojis visiem, kas gatavi uzklausīt.

Saskaņā ar M. Bondara tagadējo skaidrojumu viņam neesot nekādas saistības ne ar Latvijas Krājbankas darbības pārtraukšanu, ne ar šī notikuma radītajiem zaudējumiem. Viņam, protams, esot „ļoti žēl”, ka bankas darbības apturēšanas rezultātā ir cietuši daudzi cilvēki, to skaitā Raimonds Pauls, „taču man ar to nav nekāda sakara”. Turklāt „laikā, kad Latvijas Krājbankā strādāju es, tai bija vislabākie rezultāti”.

Tikmēr pirmās instances tiesas spriedums, ko eksbaņķieris nesekmīgi bija pārsūdzējis vēl un vēlreiz, rāda to, ko M. Bondars tagad atcerēties nevēlas, - kā tieši viņa vadības laikā Latvijas Krājbankas līdzekļi nepamatoti šķērdēti, lai apmierinātu tās saimnieka V. Antonova vēlmes pēc lepnas dzīves un tai atbilstošiem aksesuāriem.

No kā veidojas piespriestie miljoni

„Ir pierādīts, ka Krājbankas valdes locekļi ar savu darbību vai bezdarbību ir radījuši likvidējamai AS Latvijas Krājbanka zaudējumus Plazmexon epizodē 1 999 938,33 EUR un Consultant-Krapivnij epizodē 13 467 043,17 EUR apmērā,” – no šīm divām un vairākām būtiski mazākām spriedumā minētām summām kopā veidojas vairāk nekā 15 miljoni eiro.

Šī ir kopsumma, kuru M. Bondaram kā bijušajam Krājbankas prezidentam kopā ar citiem bankrotējušās bankas kādreizējiem valdes locekļiem būs pienākums solidāri samaksāt, ja vien nepaglābs kasācijas sūdzības iesniegšana.

Pirmās instances tiesas spriedums paredz „piedzīt solidāri no Ilzes Bagatskas, Mārtiņa Bondara, Svetlanas Ovčiņņikovas, Dzintara Pelcberga, Ivara Priedīša un Andreja Surmača par labu likvidējamai akciju sabiedrībai Latvijas Krājbanka zaudējumus” 1 649 420,24 eiro un 13 409 297,69 eiro apmērā, bet par labu valstij – valsts nodevu 14 342,95 EUR, tad vēl 84 902,22 EUR un ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 80,39 eiro apmērā. Arī apgabaltiesa palikusi pie tā paša – atbildētājiem solidāri jāatmaksā vairāk nekā 15 miljoni eiro.

Pirmās instances tiesas 41 lappusi garajā spriedumā bija ārkārtīgi detalizēti izklāstītas gan abas nozīmīgās epizodes, par kurām arī tika nospriests piedzīt iespaidīgās summas, gan arī bankas valdes locekļu rīcība, kas tiesas ieskatā „nekādā gadījumā nevar tikt atzīt par krietna un rūpīga saimnieka rīcību Komerclikuma izpratnē”.

„Saimnieku” darījums par bankas naudu

Par M. Bondara – kurš bankas valdē bija no 2006. gada 3. jūlija līdz 2009. gada 14. augustam – rīcību, faktiski izdabājot Krājbankas faktiskā saimnieka Vladimira Antonova slēptai vēlmei caur ārzonas uzņēmumiem iegūt bankas līdzekļus savu personisko vēlmju apmierināšanai, īpaši spilgti liecina pirmā no šīm epizodēm, kas saistīta ar dārgas jahtas iegādi.

Kā aprakstīts spriedumā, 2008. gada 1. jūlijā Krājbanka noslēdza aizdevuma līgumu, atbilstoši kuram Kiprā reģistrētajai ārzonas kompānijai Plazmexon Investments Limitedizsniedza aizdevumu 2,4 miljonu eiro apmērā jahtas Highlander iegādei no citā ārzonā – Nīderlandes Antiļu salās reģistrētās kompānijas Latin American Tug Holding N.V.

Lēmumu piešķirt šo aizdevumu jahtas iegādei pieņēma bankas valdes priekšsēdētājs M. Bondars kopā ar pieciem valdes locekļiem. Kā izriet no tiesas sprieduma, bankas vadībai nevarēja būt noslēpums, ka reālais pircējs ir ārzonā „noslēpies” V. Antonovs, bet pārdevējs – kompānijas Spyker (kurā viens no akcionāriem ir bijis tas pats V. Antonovs) izpilddirektors un dibinātājs Viktors Mullers.

Turklāt jau pirms tam, 2008. gada 27. jūnijā ir tikusi sagatavota aizdevuma analīze, kurā norādīts, ka Krājbanka iepriekš aizdevusi Plazmexon 485 000 eiro automašīnas iegādei un aizdevuma atmaksa veikta no klienta privātajiem ienākumiem, taču no izsniegtā aizdevuma automašīnas iegādei atmaksāti vien nepilni 18 tūkstoši eiro.

Turklāt tas vēl bijis tikai sākums: 2009. gada 18. martā Krājbankas valde pieņēmusi lēmumu par aizdevuma palielinājumu 350 000 eiro apmērā it kā jahtas uzlabošanas un modernizācijas darbu apmaksai, - šī summa Plazmexon pārskaitīta 23.martā, un tajā pašā dienā ārzonas kompānija šos naudas līdzekļus pārskaitījusi V. Mulleram.

Pārkāpums pārkāpuma galā

Jau pirms pirmā ievērojamā aizdevuma izsniegšanas klients bija informējis banku par patiesā labuma guvēja maiņu. „Krājbankas valdei kā krietnam un rūpīgam saimniekam tam bija jāpievērš īpaša uzmanība. Fakts, ka Krājbankas valde ir pilnībā ignorējusi augstāk minētos faktus, ļauj secināt, ka valde izsniedza ievērojamu aizdevumu Plazmexon, zinot, ka tā ir ārzonas čaulas kompānija, kuras komercdarbība neatbilda kompānijas darbības mērķim,” spriedumā par aizdevuma izsniegšanas apstākļiem secinājusi tiesa.

Vēlāk izrādījās, ka jahtas remontdarbu un uzlabojumu veikšanā ieguldīti ļoti niecīgi līdzekļi vai arī tie nav ieguldīti vispār, un banka Finanšu un kapitāla tirgus komisijai (FKTK) apliecinājusi – tā ir zinājusi, ka aizdevums tika izlietots V. Mullera saistību apmaksai par jau iepriekš veiktu jahtas remontu. Tas savukārt nozīmē – bankas valde nolēma izsniegt papildu naudu, zinot, ka ķīlas vērtība nepalielināsies.

Tāpat pēcāk atklājās vēl viens M. Bondara un pārējās valdes acīmredzams pārkāpums: kā norādīts tiesas spriedumā, „Finanšu kapitāla tirgus komisija norādīja, ka izsniegt aizdevumu pret ūdens transporta līdzekli, kas vecāks par trim gadiem, banka varēja 50% apmērā, bet faktiski kredīts ir izsniegts 100% apmērā no jahtas The Highlander pirkuma vērtības”.

No tiesas sprieduma izriet – nav pamatots arī ar spriedumu neapmierināto bijušo bankas valdes locekļu publiskais arguments, ka jau pēc Krājbankas bankrota tās administrators jahtu pārdevis nepamatoti lēti. Spriedumā ir minēts, ka jahtas vērtība oficiāli tikusi noteikta robežās no 238 līdz 714 tūkstošiem eiro, bet 2012. gada vasarā tā pārdota pat par lielāku summu – nepilniem 830 tūkstošiem eiro.

Tiesa, neraugoties uz šo salīdzinoši veiksmīgo pārdošanu, Krājbankas valde, faktiski pildot kredītiestādes īpašnieka personiskās vēlmes, tās atbalstītajos darījumos bija zaudējusi iespaidīgas summas, jo ar jahtas pārdošanas izsolē gūtajiem ieņēmumiem netika segta pat faktiski izsniegtā un nekad neatmaksātā aizdevuma pamatsumma

„Līdz ar to par Krājbankai nodarītajiem zaudējumiem 1 649 420,24 EUR apmērā, kas tai radušies aizdevuma līguma un Aizdevuma palielinājuma, kā arī izsniegtā aizdevuma un tā nodrošināšanai ņemtās nepietiekamās ķīlas un tās vērtības rezultātā, solidāri atbild pilnā apmērā tā laika valdes locekļi, kas bija atbildīgi par aizdevuma un Aizdevuma palielinājuma izsniegšanu; tie ir Ilze Bagatska, Mārtiņš Bondars, Svetlana Ovčiņņikova, Dzintars Pelcbergs, Ivars Priedītis un Andrejs Surmačs,” – šāds ir tiesas secinājums.

Un atkal Antonova interesēs

Savukārt otra tiesas spriedumā minētā epizode ir saistīta ar aizņēmēja oficiāli minētajiem plāniem attīstīt nekustamā īpašuma projektu - A klases biroju kompleksu Sanktpēterburgā. 

Šajā gadījumā bankas administrators bija konstatējis, ka, pieņemot lēmumu par kredīta izsniegšanu, Krājbankas valde nebija ņēmusi vērā bankas oficiālos kredīta piešķiršanas pamatnosacījumus, saskaņā ar kuriem šajā gadījumā nedrīkstēja aizdot vairāk par 70% no nodrošinājuma tirgus vērtības. Turklāt jau lēmuma pieņemšanas brīdī bijis skaidrs, ka aizņēmējam būtu grūtības izpildīt saistības, - un tā arī noticis.

Un arī šeit parādījušās V. Antonova personiskās intereses, kuru labā darbojusies viņa bankas valde: „Administrators, veicot pārbaudi, ir konstatējis, ka kredīta līguma un ar to saistīto tiesisko darījumu noslēgšanā iesaistītie līdzēji bija savstarpēji saistīti un rīkojās trešo personu - Vladimira Antonova vai ar viņu saistīto personu vai sabiedrību - interesēs.”

„Līdz ar to par Krājbankai nodarītajiem zaudējumiem 13 409 297,69 EUR apmērā, kas Krājbankai radušies Kredīta līguma un Kredīta līgumu grozījumu, kā arī izsniegtā aizdevuma un tā nodrošināšanai ņemtās nepietiekamās ķīlas un tās vērtības rezultātā, solidāri atbild pilnā apmērā tā laika valdes locekļi, kas bija saistīti ar šī aizdevuma izsniegšanu. Tie ir Ilze Bagatska, Mārtiņš Bondars, Svetlana Ovčiņņikova, Dzintars Pelcbergs, Ivars Priedītis, Andrejs Surmačs,” – šāds ir tiesas slēdziens.

Tiesas secinājumi par Bondara un citu valdes locekļu rīcību un atbildību

„Atbildētāju rīcību - neveicot pienācīgu kontroli pār Krājbankas aktīvu aizskaitīšanu trešajām personām, neizvērtējot vai ignorējot ar iepriekš aprakstītajiem darījumiem saistītos riskus un pretrunīgo informāciju, kā rezultātā Krājbanka šo darījumu rezultātā ieguva tādas prasījuma tiesības, kuru izpildes nodrošinājums bija pārvērtēts un nespēja nodrošināt no Krājbankas aizskaitīto naudas līdzekļu atgūšanu kārtējo nodokļu nemaksāšanu valstij, kreditoru parādu nesegšanu, tiesas ieskatā, nekādā gadījumā nevar atzīt par krietna un rūpīga saimnieka rīcību Komerclikuma izpratnē.

Vērtējot, vai valdes loceklis ir pildījis savus amata pienākumus atbilstoši Komerclikuma prasībām, tiesa uzskata, ka ņemami vērā ir ne tikai objektīvie, bet arī subjektīvie kritēriji. Krietna un rūpīga saimnieka pienākumu apjoms neaprobežojas vien ar valdes locekļa subjektīvo attieksmi pret savu pienākumu pildīšanu.

Konkrētajā gadījumā atbildētājam, lai tas pierādītu, ka viņš konkrētajā gadījumā rīkojies kā krietns un rūpīgs saimnieks, nepietiek pierādīt, ka tas godprātīgi pildījis savus amata pienākumus. Valdes loceklim ir jāpierāda arī tas, ka, pastāvot analogai situācijai, līdzīgi būtu rīkojusies jebkura cita vidusmēra saprātīga persona, kurai ir pietiekamas zināšanas un kvalifikācija attiecīgā jomā.

Tiesa uzskata, ka, ņemot vērā lietas apstākļus, atbildētāji nav pierādījuši, ka, veicot iepriekš minētās darbības, būtu rīkojušies kā krietni un rūpīgi saimnieki attiecībā pret banku, nav pierādījuši, ka savās darbībās nav pieļāvuši pat vieglu neuzmanību, kas Civillikuma 1646. pantā nosaka, ka par vieglu neuzmanību atzīstams tās rūpības un čaklības trūkums, kāda vispār jāievēro krietnam un rūpīgam saimniekam.

Pretēji tam, tiesa uzskata, ka ar apstākļiem, kas izklāstīti prasībā, un pierādījumiem, kas pievienoti prasībai, ir pierādīts, ka Krājbankas valdes locekļi ar savu darbību vai bezdarbību ir radījuši likvidējamai AS Latvijas Krājbanka zaudējumus.”

Novērtē šo rakstu: