Bordāna dīvainais tvīts liek domāt par jaunā romāna „justīcijas ministra Mordāna” reliģiozajiem pārdzīvojumiem
PIETIEK07.11.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
„Piektdienas vakarā sūtot ziņas, pirmdienas rītā brīnīsies. TM kļūdainā ziņa tiks atsaukta. Meteorīts lidos garām. Bankām naudas pietiek. Valsts apvērsums nav plānots. Un baznīcas tikai vakcinētajiem. Kaut gan... Kur loģika? Nevakcinējoties Dievu var satikt ātrāk!” – šādu savdabīgu vēstījumu nedēļas beigās sociālajā tīklā Twitter izplatīja pašreizējais tieslietu ministrs Jānis Bordāns, liekot pat pazīstamajam adventistam Aidim Tomsonam komentēt: „Mjā, šodien uzzināju par jaunu ministra personības šķautni. Inčīgi :-D.” Bet vai tiešām šī ir jauna šķautne? Pietiek šodien publicē nelielu fragmentu no jaunās Indriķa Latvieša grāmatas „Nāve” („Bailes – 4”), kurā sniegts ieskats „caurcaurēm izdomāta justīcijas ministra Jāņa Mordāna” reliģiozajos pārdzīvojumos.
„Tas Kungs vairs nerunāja ar savu pazemīgo kalpu Jāni… nē, ne jau Jāni – Joahimu, kā Jānis Mordāns bija zināms saviem īstajiem brāļiem un kā viņš pats arī jutās jau sen, sen, kopš tās brīnumainās dienas, kad…
Bet to dienu un tās notikumus nedrīkstēja ne tikai skaļi pieminēt – pat pārāk bieži par to domāt nevajadzēja. Tam Kungam tas nepatika, to Viņš pats savam kalpam Joahimam bija licis skaidri saprast. Nevajadzēja likt Viņam kaut ko teikt divreiz. Tā Kunga dusmas varēja būt tikpat visaptverošas un milzīgas kā Viņa mīlestība un vēlīgums. Mordāns bija redzējis, kā tas notiek. Redzējis un piedzīvojis.
Savu kalpu Joahimu Tas Kungs savā vēlībā pēdējos gados bija pacēlis neredzētos augstumos un ļāvis viņam pēc visiem meklējumiem un zaudējumiem gan iegūt pašam savu partiju, gan ieņemt justīcijas ministra un ministru prezidenta vietnieka amatu, gan to visu saprātīgi un viedi izmantot, lai paveiktu daudzus svarīgus un nozīmīgus darbus savu īsteno brāļu un kopīgās lietas vārdā, gan… visu pat bija grūti uzskaitīt. Tas bija tik lieliski, tik pasakaini, tik neiedomājami.
Un tagad… tagad Tas Kungs ar viņu vairs nerunāja. Nerunāja trīs nedēļas, četras dienas un astoņas… nē, tagad jau deviņas stundas. Kāpēc, kāpēc, par kādu grēku – prātā urbās tikai viena vienīga drudžaina doma. Mordāna roka krampjaini sažņaudza sauju svēto Jeruzalemes smilšu, kas vienmēr bija viņa žaketes kabatā. Vismaz kaut kāds atbalsts, lai neteiktu vairāk…
Mājās viņam svēto smilšu bija vesela kaste… nē, goddevīgāk būtu teikt – šķirsts, un Jānis-Joahims, izmantojot Tā Kunga dāvāto augsto amatu un tā dotās iespējas, šīs smiltis pa šķipsnai vien bēra ministrijas darbiniecēm kabatās. Tumsonīgās kundzītes paklusām vīpsnāja un vēl slēptāk viebās, bet neuzdrīkstējās iebilst. Nesaprata, kāda brīnumaina velte viņām tiek pasniegta. Nekas, gan jau kādreiz, gan jau kādreiz…
Līdz pat tumsas melnajam brīdim pirms trim nedēļām, četrām dienām un nu jau deviņām stundām Tas Kungs savu pazemīgo kalpu Joahimu bija, tā teikt, gandrīz vai vedis pie rokas, rādījis pareizo ceļu, iedvesmojis, regulāri teicis viņam priekšā īstās domas un atpestījis no visa ļauna. Tiešām – atpestījis! Tam bija pierādījumi – cieti kā klints!
Nenovīdīgi ļaudis ar melnām dvēselēm pat bija uzrakstījuši ziņojumus Satversmes apsardzības birojam par justīcijas ministra “dīvaino aizraušanos” un tātad arī neuzticamību. Taču Tas Kungs parādīja savu spēku – biroja direktors Mīzītis noslimoja vairākus mēnešus, atgriezās darbā jau ratiņkrēslā un bija pazaudējis jebkādu interesi izvērtēt šos nomelnotāju ziņojumus.
Un tad pēkšņi… nē, Tas Kungs neizrādīja ne dusmas, ne neapmierinātību, vispār neko. Nebija nekādu zīmju, ka brālis Joahims kaut ko būtu darījis nepareizi vai kaut kur kļūdījies. Tas Kungs vienkārši apklusa. Apklusa – un viss. Ne čuksta vairāk. Vispār nekā. Klusums. Klusums. Klusums.
Sākumā Mordāns neko daudz nesatraucās. Šādi klusēšanas brīži bija gadījušies arī iepriekš. Tas arī bija tikai loģiski – lai cik Tas Kungs būtu visspēcīgs un visvarens, Viņam vienalga bija tik neizmērojami daudz darāmā, ka Viņa kalps Joahims nevarēja cerēt uz pastāvīgu tēvišķīgu atbalstu. Vajadzēja mācīties pieticību un pazemību – to, ko Mordāns mēģināja ar personisko piemēru mācīt arī citiem.
Taču dienas ritēja, bet Tā Kunga balss brāļa Joahima lūgšanu telpā joprojām neatskanēja. Sākotnējās klusās bažas Mordāna sirdī pārauga aizvien skaļākā nemierā, tad sākās jau regulāras baiļu lēkmes un beigās gandrīz vai nepārtraukta panika. Klusums kļuva griezīgi neizturams – bet nekas nemainījās. Nekas. Pilnīgi nekas.
Ko tikai Mordāns neizmēģināja, lai atgūtu spēju sadzirdēt To Kungu – jo par to viņš, protams, nešaubījās, ka vaina ir tieši un tikai viņā, necienīgajā un grēcīgajā. Draudzes kalpojumos viņš bija pirmais, ziedojumos tāpat, lūgšanās nebija neviena cītīgāka par viņu – un nekas nelīdzēja.
Tas Kungs vienmēr bija teicis, ka darbi ir svarīgāki par vārdiem, un Mordāns darīja, ko varēja. Viņš bija vēl neiecietīgāks pret ļaunu ceļu staigātājiem, valdības sēdēs vēl asāk iebilda pret lēmumiem, kuros bija skaidri jaušama sēra dvaka, un savā Justīcijas ministrijā bez garākas domāšanas atlaida dažas grēka pagales, kas acīmredzami stāvēja uz nepareizā ceļa.
Ministrijas valsts sekretārs gan cik necik mēģināja pretoties un iebilst, apgalvojot, ka divi no atlaižamajiem esot valstiskās lietās īpaši neaizvietojami, – bet kurš gan uztraucās par tādām ģeķībām, kad runa bija par Tā Kunga lietu. Bet joprojām nekas nelīdzēja. Nekas.
Mordāns vēl vairāk izkritās miesās, naktīs faktiski negulēja, pārstāja skūties, aizvien grūtāk viņam bija noturēties pret ļauno, ja vairs nebija sajūtas un pārliecības, ka aiz muguras stāv neizmērojamais spēks, labestība un mīlestība, kas ir Tas Kungs. Vai Viņš tur vispār vairs stāvēja? Vai arī Viņa vietu paklusām bija ieņēmis kāds cits – ar sēra dvaku un āža kāju?
Izmisuma dzīts, Mordāns pat aizgāja pie valsts vislabākā LORa, lai pārliecinātos, vai kaut kas slikts nav noticis ar viņa dzirdi. Protams, viss bija kārtībā, un vairākas dienas viņam bija kauns par šo savu patiesībā jau atklāti ķecerīgo, nožēlojamo un nepiedodamo rīcību, kas robežojās ar ticības noliegšanu. Kā gan viņš varēja kaut iedomāties, ka To Kungu dzird ar ausīm, nevis ar dziļi ticīgu sirdi un dvēseli…
Kā jau tas parasti notiek, brīnums atgadījās vismelnākā izmisuma stundā – vai vismaz brīnuma apsolījums. Viņa draudzei – kaut arī tā nebija nekāda oficiāli reģistrēta draudze, Tam Kungam noteikti nepatika šādas birokrātiskas formalitātes – pašai sava dievnama nebija, un līdz šim arī Mordānam tāds nebija šķitis vajadzīgs. Pilnīgi pietika ar saiešanas telpām, kur kopīgi pielūgt To Kungu un gremdēties sarunās…”
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
