Iesaki rakstu: 
Tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere plašā intervijā, liekulīgi iepinot tēzi par Temīdas apolitiskumu, cenšas pārliecināt publiku, ka “nevainīguma prezumpcija tiek un tiks augstā godā celta”.
Šī ir tā pati Saeimas deputāte Inese Lībiņa-Egnere, kas 2021. gada 12. novembrī ar savu balsojumu juridiski padarīja Latviju par totalitārāko valsti pasaulē. Vienīgo zemi uz planētas, kur VISU LĪMEŅU “brīnumpotes” vai kroņa vīrusa neskartajiem tautas priekšstāvjiem liedza balss tiesības.
Jau tolaik cilvēkiem, kas nebija galīgi tumsoņas, - acīmredzot valdošās koalīcijas politiķi pie apgaismotajiem nepieder –, bija skaidrs, ka saņemtā pretkovida pote nepasargā no vīrusa pārnēsāšanas. Tāpēc cilvēktiesību ierobežošanai nepotētajiem iedzīvotājiem un līdztekus politisko tiesību atņemšana deputātiem nebija medicīniski pamatota. Tagad tas ir zināms oficiāli. Ļaužu vienīgais “noziegums” bija neriskēt ar veselību un dzīvību, atsakoties no bīstamas injekcijas.
Taču voluntārā diskriminācija ne tikai nav nosodīta, bet vietumis turpinās joprojām. Varas partijas, t. sk. nākamā tieslietu ministre, Saeimā nobloķēja falšās pandēmijas laikā pieļauto kļūdu (lasi – ļaundarību) pārskatīšanu. Arī individuāli pučiste “pelnus uz galvas nekaisa”.
Par kādu tiesiskumu var runāt vīzdegune, kas postulēja, ka “sertifikāts būs spēkā esošs dokuments arī pēc ārkārtējās situācijas, kas sniegs cilvēkiem iespēju apmeklēt kultūras pasākumus, turpināt darba gaitas, apliecinās citas iespējas PILNVĒRTĪGAI dzīvei Latvijā un ārvalstīs”.
Secinu, ka Lībiņas-Egneres izpratnē demokrātija ir segregācija un pamattiesību liegšana citādi domājošajiem. Jā, pēc Bordāna “eža cimdiem” var šķist, ka situācija justīcijas lauciņā ir uzlabojusies. Taču reālas pārmaiņas varam gaidīt tikai tad, kad pie atbildības tiks saukti prettiesisko lēmumu pieņēmēji pašā augstākajā līmenī un tieslietas atradīsies zem pastāvīgas sabiedrības uzmanības lupas.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
