Iesaki rakstu: 
Vai tikai man ir sajūta, ka pie varas Latvijā ir tikušas personas, kuras sacenšas melošanā? Gandrīz vai jārīko konkurss par lielākā MEĻA titulu.
Kaut vai tas pats Bordāns, kurš pirms 13.Saeimas vēlēšanām solīja 3*500 un 200 eiro minimālo pensiju no 2019.gada, kā arī ierēdņu un ministriju skaita samazināšanu. Cilvēki viņam noticēja, un daudzi 13. Saeimas vēlēšanās nobalsoja par JKP, kuri, tiekot valdībā pat nedomā pildīt savus solījumus, bet ir desmitkāršojuši partiju finansējumu no valsts budžeta, cīnās par cietuma būvēšanu Liepājā, tai pašā laikā veidojot sarakstus ar likvidējamām skolām, bez kautrēšanās ir nobalsojuši pret 3*500 un 200 eiro minimālo pensiju. Bordāna vadītā ministrija ir veikusi revolucionāras pārmaiņas ar nekustamo īpašumu kadastrālajām vērtībām, tās divkāršojot un pat trīskāršojot. Tie, protams, nav visi Bordāna varoņdarbi, bet ir pilnīgi pietiekami, lai varētu cīnīties par lielākā MEĻA titulu.
Vēl viens pretendents uz lielākā MEĻA titulu, protams, ir Kariņš. Tas pats Kariņš, kurš pamanījās tikt pie PSRS būvētā kinoteātra Pionieris un dīvainas sagadīšanās pēc tieši Citadeles pārdošanas laikā to caur ofšoriem pārdeva krieviem, kuri vēl līdz šodienai nav izdomājuši ko ar šo par 6,4 miljoniem nopirkto pirkumu darīt. Kariņš, protams, ir izcils lielākā MEĻA titula kandidāts ar savu spēju nepildīt spēkā esošu likumu par mediķu algām, nepildīt Saeimas lēmumu par OIK atcelšanu. Arī Kariņa daudzās naudas, kuras ir tik daudz, kā nekad nav bijis, bet ne priekš mediķiem, ir labs stimuls viņam uzvarēt šajā sacensībā.
Kandidātu uz lielākā MEĻA titulu ir ļoti daudz, bet es kā trešo kandidātu piedāvātu Levitu, to pašu, kurš ir tik aizmāršīgs, ka pats neatceras, ko rakstījis un runājis iepriekš, un radiniekus izdomā pēc vajadzības. Ja ļoti gribas uz Vāciju, tad mammas vecāki un vienīgā māsa Marta ir Vācijā, ja jādabūn atļauja izbraukšanai uz Izraēlu, tad uzrodas radiniece Izraēlā, bet, ja vajag “nācijas tēva likteņkopību”, tad mamma nav vairs mamma, bet mammas mamma un uzrodas māsa Auguste, kas it kā ir īstā mamma un visi mammas radinieki ir bijuši izsūtīti uz Sibīriju kopā ar vēl 40000 līdztautiešu un atgriezās Latvijā, kad Levitam bija 3 gadi, tikai VDK, pārbaudot Levita pašrocīgi aizpildītās anketas, šos melus par mammas radiniekiem nepamanīja.
Tas pats Levits, kura visi tēva radinieki aizgāja bojā holokaustā, bet kurš bija tulks Arāja prāvā. Tas pats Levits, kurš kā tiesību eksperts deva savu atzinumu “Čau, Kārli!” grozījumiem Izglītības likumā. Tas pats Levits, kurš jau kā Latvijas prezidents paziņoja, ka tie likumi, kurus negrib pildīt, nav jāpilda. Tas pats Levits, kurš kā īstens “nācijas tēvs” burtiski uzspieda uz partiju finansējuma palielināšanu no valsts budžeta. Domāju, ka šis arī ir izcils kandidāts uz lielākā MEĻA titulu un citas kandidatūras nav vērts izskatīt.
Atliek tikai izvēlēties, vai mēs turpmāk, pakļaujoties radu rakstu izdomātāja vargribja harizmai, gribam dzīvot Levitstānā, vai varbūt tīkamāka mums ir daudzā nauda un Kariņstāna, bet varbūt esam noilgojušies pēc lielākiem NĪN un jauna cietuma Bordānstānā?
Man pašam visi šie meļi riebjas, un es negribu dzīvot ne Bordānstānā, ne Kariņstānā, ne Levitstānā, ne Idiotstānā, līdz kam Latviju visi šie un ne tikai šie meļi ir noveduši, atliek tikai cerības uz Latvijas iedzīvotāju ne pārāk īso atmiņu un spēju pateikt meļiem NĒ demokrātiskās vēlēšanās, ja mēs līdz tādām vēl nodzīvosim.
Seko mums 
Kurš
Laikā, kad tik daudz emociju un spraigu cīņu uz ledus, sāncensības gars pēkšņi pārņēmis arī gluži negaidīti saformējušos komandu – Latvijas psihiatrus. Lai arī patīkamāk noteikti būtu svinēt Latvijas svarīgāko uzvaru, diemžēl nāksies brīdi uzkavēties arī šajā publiskās diskusijas laukumā, īsi atvairot izdarītos metienus pa maniem vārtiem.
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
