Iesaki rakstu: 
Neraugoties uz dažu autoru optimismu, ko tie nedēļas nogalē pauduši sociālajos tīklos, un jūsmīgu publikāciju portālā Delfi, situācija autoratlīdzību nodokļu reformas jomā joprojām ir kritiska.
Iespējams, kādam viss kārtībā likās arī pirms tam, kad situācijas risināšanā bija spiests iejaukties valsts prezidents Egils Levits. Viņš “lielisko likumprojektu” nosauca par brāķi. Debatēs tika lietots arī vārds „bardaks”.
Man bija iespēja būt klāt brīdī, kad tas notika, un vērot savām acīm tipisku mūsu ierēdņiem un politiķiem raksturīgu traģikomēdiju – dažādu ministriju amatpersonas vienus un to pašus jaunievedumu autoratlīdzību jomā skaidroja pilnīgi pretēji.
Prezidenta ieteikumi bija divi. Pirmais, reformas atlikšana un kvalitatīva likuma izstrāde. Otrais, sagatavošanas periods, kurā autori tiktu informēti par izmaiņām.
Politiķi ļoti ātri amortizēja prezidenta teikto, mudīgi atzīstot, ka tomēr esot drusciņ kļūdījušies. Tomēr faktiski brāķa likumprojekta sasteigtā virzīšana turpinās. 28. oktobrī Saeima to apstiprinās 1. lasījumā. Iesniegt labojumus drīkstēs tikai politiķi un, iespējams, tikai 24 stundas. Vienīgais, kas šobrīd ir labots – pasīvajām autoratlīdzībām joprojām būs 25 un 50 % attaisnoto izdevumu. Pārējais ir miglā tīts un nekādu lielo optimismu nevieš.
Fakti ir nepielūdzami: autori reāli saņems mazāk par savu darbu, palielināsies nodokļu slogs, un nav skaidrs, vai 2022. un 2023. gadā netiek iecerēta tālāka nodokļu celšana. Turklāt autoratlīdzība kā režīms ar šo reformu tiks iznīcināta un izskausta no likumiem, pielīdzinot to saimnieciskajai darbībai vai darba ņēmēja un devēja attiecībām.
Sabiedrība un daļa autoru tiek maldināti ar prātuļojumiem par solidaritāti un sociālo nodrošinājumu. Tā ir vistīrākā demagoģija. Patiesībā runa ir par visai minimāliem sociāliem ieguvumiem (paternitāte, maternitāte, slimības pabalsts no 11 dienas un iemaksa pensiju fondā minimālajā variantā).
Tas reāli izdevīgi varbūt ir vien tiem, kas līdz šim bija tikai autori un kuriem līdz 2017. gadam likums būtībā liedza veikt sociālos maksājumus. Tie, kuri atradās darba attiecībās ar valsti (un tādu ir vairākums), no šī neiegūs praktiski neko. Visi nodokļi darbavietās viņiem tika maksāti arī līdz šim.
Toties kā autori viņi turpmāk saņems krietni mazāk par to pašu darbu. Ministrs Reirs piektdien zoom sanāksmē runāja par apmēram 15% zaudējumiem. (Sākumā ierēdņi apgalvoja, ka to nebūšot vispār.) Tēlnieks Kristaps Gulbis ir aprēķinājis, ka viņa zaudējumi būs 300%, un tā nav tukša fantāzija.
Rakstošie autori, kuri, visticamāk, pēc reformas izmantos vienkāršoto kontu, faktiski paliks bez jebkādas iespējas saņemt attaisnotos izdevumus. Būtībā viņi, nesaņemot neko pretī, iegūs tikai zaudējumus un cerību uz niecīgu pensiju vecumdienās, jo turpmāk autoriem no katriem 100 eiro būs jāatskaita paredzētais nodoklis 25% un no atlikušās summas pilnībā jāsedz visi savi izdevumi, kas rodas, piemēram, romāna rakstīšanas un tam nepieciešamo materiālu izpētes procesā.
Visi solījumi par kompensējošo mehānismu ir vistīrākā fikcija. 2021. gada Kultūras ministrijas budžetā tam nav līdzekļu. Kultūras ministrs sola tos prasīt no ārkārtas līdzekļiem, tomēr neesmu dzirdējis Kariņa kungu sakām – jā, mēs tos piešķirsim.
Nezinu, varbūt kādam tiešām šķiet, ka autori ļoti iegūs, tomēr es ierosinātu apvaldīt optimismu, lai pēc tam nebūtu kauns par to, kas noticis. Manuprāt, vienīgais labums, ko sabiedrība no šī brāķa iegūs grāmatniecībā, ir grāmatu cenu kāpums apmēram par 3-5 eiro.
Kopā ar Latvijas Mākslinieku savienības priekšsēdētāju Igoru Dobičinu pagājušo piektdien esam lūguši valsts prezidentu Egilu Levitu turpināt sekot autoratlīdzību nodokļu reformai.
Seko mums 
Cīņa turpinās un kļūst arvien atklātāka un agresīvāka. Iznīcināt mūsu cilvēcību, iznīcināt vēlmi pēc izglītības, iznīcināt ģimenes, iznīcināt cilvēkos nepieciešamību pēc kultūras, iznīcināt vēlmi dzīvot un iznīcināt cilvēkos viņu labākās īpašības: cilvēcīgumu, labestību, godaprātu, taisnīgumu, līdzjūtību, iejūtību, sirsnību, krietnumu, pašlepnumu, pašcieņu, gādību, rūpes un mīlestību vienam pret otru…. Cilvēki, kuri pretojas vai, pareizāk būtu teikt, rūpējas un cenšas aizsargāt sevi un savas ģimenes, – viņus šodien sauc par antivakseriem.
Pateicībā Latvijas mediķiem par pašaizliedzīgo darbu COVID-19 pandēmijas laikā 2020. gada 16. jūlijā Rīgas pilī izskanēja koncerts “Kopā”, kur uzstājās tenors Aleksandrs Antoņenko un pianists Reinis Zariņš.
Kur un kā, kā arī kāpēc rodas tie, daudzuprāt, nesaprātīgie un neloģiskie likumi, ierobežojumi, stabiņi, saliņas un veloceliņi Rīgā un citi vājprāti, kas izsauc un izraisa mūsu sašutumu? Vai tos kāds apzināti rada, mērķtiecīgi un plānveidīgi izveido, vai tas ir tādas kolektīvās bezatbildības, muļķības, neizpratnes un neprasmes rezultāts kādiem cēloņiem, kurus minēju iepriekš? Varbūt tos pasūta greizo spoguļu valstībā un ir kāda cilvēku kopa, kas īpaši specializējas uz aplamību izdomāšanu un ieviešanu?
Pusotra gada laikā, kopš Latvijā ir Covid-19 krīze, Krišjāņa Kariņa valdība demonstrē pilnīgu nespēju veikt galveno tās uzdevumu - apturēt vīrusa izplatību, glābjot cilvēku veselību un dzīvību.
Valdība liedz nepotētajiem darbu (lasi – iztikas avotu), veselības aprūpi, ieeju veikalos, sociālos atvieglojumus un visādi citādi moka, sirdzēji izdziest, ārstēti pēc protokola, bet premjers ciniski aicina latvzemiešus ciest, saglabājot “vēsu prātu un mieru”. Segregācijas ieviesējam pietiek nekaunības – aicināt uz vienotību. Valdības politikas ķīlniekiem “no augšas” tiek piedāvāts Stokholmas sindroms.
Esam jau pieraduši, ka valdības lēmumi saistībā ar Covid-19 ir novēloti, haotiski, grūti saprotami un bieži vien neizpildāmi. Taču nupat Kariņa valdība iezīmē jaunu robežu – tie kļūst arī nelietīgi un amorāli.
Latvijas valsts pretēji Latvijas Satversmē garantētajām tiesībām pretlikumīgi liedza man, Aivaram Lembergam, piedalīties Ventspils pilsētas domes šī gada 5.jūnija vēlēšanās.
