Iesaki rakstu: 
Neraugoties uz dažu autoru optimismu, ko tie nedēļas nogalē pauduši sociālajos tīklos, un jūsmīgu publikāciju portālā Delfi, situācija autoratlīdzību nodokļu reformas jomā joprojām ir kritiska.
Iespējams, kādam viss kārtībā likās arī pirms tam, kad situācijas risināšanā bija spiests iejaukties valsts prezidents Egils Levits. Viņš “lielisko likumprojektu” nosauca par brāķi. Debatēs tika lietots arī vārds „bardaks”.
Man bija iespēja būt klāt brīdī, kad tas notika, un vērot savām acīm tipisku mūsu ierēdņiem un politiķiem raksturīgu traģikomēdiju – dažādu ministriju amatpersonas vienus un to pašus jaunievedumu autoratlīdzību jomā skaidroja pilnīgi pretēji.
Prezidenta ieteikumi bija divi. Pirmais, reformas atlikšana un kvalitatīva likuma izstrāde. Otrais, sagatavošanas periods, kurā autori tiktu informēti par izmaiņām.
Politiķi ļoti ātri amortizēja prezidenta teikto, mudīgi atzīstot, ka tomēr esot drusciņ kļūdījušies. Tomēr faktiski brāķa likumprojekta sasteigtā virzīšana turpinās. 28. oktobrī Saeima to apstiprinās 1. lasījumā. Iesniegt labojumus drīkstēs tikai politiķi un, iespējams, tikai 24 stundas. Vienīgais, kas šobrīd ir labots – pasīvajām autoratlīdzībām joprojām būs 25 un 50 % attaisnoto izdevumu. Pārējais ir miglā tīts un nekādu lielo optimismu nevieš.
Fakti ir nepielūdzami: autori reāli saņems mazāk par savu darbu, palielināsies nodokļu slogs, un nav skaidrs, vai 2022. un 2023. gadā netiek iecerēta tālāka nodokļu celšana. Turklāt autoratlīdzība kā režīms ar šo reformu tiks iznīcināta un izskausta no likumiem, pielīdzinot to saimnieciskajai darbībai vai darba ņēmēja un devēja attiecībām.
Sabiedrība un daļa autoru tiek maldināti ar prātuļojumiem par solidaritāti un sociālo nodrošinājumu. Tā ir vistīrākā demagoģija. Patiesībā runa ir par visai minimāliem sociāliem ieguvumiem (paternitāte, maternitāte, slimības pabalsts no 11 dienas un iemaksa pensiju fondā minimālajā variantā).
Tas reāli izdevīgi varbūt ir vien tiem, kas līdz šim bija tikai autori un kuriem līdz 2017. gadam likums būtībā liedza veikt sociālos maksājumus. Tie, kuri atradās darba attiecībās ar valsti (un tādu ir vairākums), no šī neiegūs praktiski neko. Visi nodokļi darbavietās viņiem tika maksāti arī līdz šim.
Toties kā autori viņi turpmāk saņems krietni mazāk par to pašu darbu. Ministrs Reirs piektdien zoom sanāksmē runāja par apmēram 15% zaudējumiem. (Sākumā ierēdņi apgalvoja, ka to nebūšot vispār.) Tēlnieks Kristaps Gulbis ir aprēķinājis, ka viņa zaudējumi būs 300%, un tā nav tukša fantāzija.
Rakstošie autori, kuri, visticamāk, pēc reformas izmantos vienkāršoto kontu, faktiski paliks bez jebkādas iespējas saņemt attaisnotos izdevumus. Būtībā viņi, nesaņemot neko pretī, iegūs tikai zaudējumus un cerību uz niecīgu pensiju vecumdienās, jo turpmāk autoriem no katriem 100 eiro būs jāatskaita paredzētais nodoklis 25% un no atlikušās summas pilnībā jāsedz visi savi izdevumi, kas rodas, piemēram, romāna rakstīšanas un tam nepieciešamo materiālu izpētes procesā.
Visi solījumi par kompensējošo mehānismu ir vistīrākā fikcija. 2021. gada Kultūras ministrijas budžetā tam nav līdzekļu. Kultūras ministrs sola tos prasīt no ārkārtas līdzekļiem, tomēr neesmu dzirdējis Kariņa kungu sakām – jā, mēs tos piešķirsim.
Nezinu, varbūt kādam tiešām šķiet, ka autori ļoti iegūs, tomēr es ierosinātu apvaldīt optimismu, lai pēc tam nebūtu kauns par to, kas noticis. Manuprāt, vienīgais labums, ko sabiedrība no šī brāķa iegūs grāmatniecībā, ir grāmatu cenu kāpums apmēram par 3-5 eiro.
Kopā ar Latvijas Mākslinieku savienības priekšsēdētāju Igoru Dobičinu pagājušo piektdien esam lūguši valsts prezidentu Egilu Levitu turpināt sekot autoratlīdzību nodokļu reformai.
Seko mums 
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
