Iesaki rakstu: 
Mediji marta beigās ziņoja, ka Krievijas politiķis Anatolijs Čubaiss ir atstājis Krievijas Federāciju pēc tam, kad bija pametis savu amatu kā Krievijas prezidenta īpašais sūtnis. Saskaņā ar mediju informāciju Čubaiss devās uz Stambulu.
Visai ietekmīgais Čubaiss ir zināms ar to, ka Borisa Jeļcina ēras beigās nodrošināja Vladmira Putina nākšanu pie varas. Turklāt viņu uzskata par vienu no tā dēvētās Krievijas privatizācijas autoriem un pārziņiem, kas noveda pie Krievijas sabiedrības sadalīšanas divās daļās – nelielā miljardieru-miljonāru klanā un atlikušajā nabadzīgajā, beztiesīgajā Krievijas iedzīvotāju masā.
Taču raksts nebūs par to, bet gan par Čubaisa negaidīto lēmumu pamest stagnējošo Krieviju. Visiem zināms, ka Krievijā ir sākušās raganu medības, lai atrastu atbildīgos par Krievijas militāro izgāšanos Ukrainā. Tāpat ir skaidrs, ka atšķirībā no burtiski izgaisušā Krievijas aizsardzības ministra Sergeja Šoigu Čubaisam nav pilnīgi nekādas darīšanas ar militāro plānošanu, nemaz nerunājot par spēku vadību.
Tieši tāpēc viņa neizskaidrojamā došanās prom ir izraisījusi tik lielu interesi par pašreiz Kremlī notiekošajiem politiskajiem procesiem. Ne Čubaiss, ne viņa pārstāvji nav oficiāli izteikušies par viņa aizbraukšanu, un mediju vidē cirkulē pretrunīga informācija par šo notikumu.
Apskatīsim, ko par to ziņoja Kremļa kontrolētie mediji. Laikraksts Komsomoļskaja Pravda, kas zināms ar to, ka sadarbojas ar Krievijas izlūkdienestiem (konkrēti ar Krievijas Ģenerālštāba Galveno izlūkošanas pārvaldi (GRU) jeb vienkārši Galveno pārvaldi (GU)), savā rakstā kritizēja Čubaisu par viņa iepriekšējo politisko un ekonomisko darbību un viņa došanos prom skaidroja ar Vladimira Putina īstenotu Krievijas “attīrīšanu”.
Komsomoļskaja Pravda rakstīja, ka Čubaiss esot it kā izvairījies no aresta pēc tam, kad 16. marta sapulcē ar valdības pārstāvjiem Vladimirs Putins runāja par “sabiedrības pašattīrīšanos” un apvainoja Rietumu “piekto kolonnu” “nodevībā”.
Putina preses sekretārs Dmitrijs Peskovs atteicās sniegt komentārus ASV medijam, taču vēlāk Krievijas ziņu aģentūrai RIA Novosti atklāja, ka Čubaiss amatu esot atstājis pēc paša gribas un ka tā ir viņa personīgā darīšana, vai viņš joprojām atrodas Krievijā.
Valērijs Solovejs (Krievijas Ārējās izlūkošanas dienests, SVR), kurš ir populārs ar saviem komentāriem par Krievijas izlūkošanas dienestiem, sacīja, ka “militārā konflikta internacionalizācijas un eskalācijas dēļ ir gaidāma ievērojama un strauja situācijas pasliktināšanās” un tieši tāpēc Čubaiss nolēmis atstāt Krieviju. Taču rodas sajūta, ka šīs versijas uzdevums ir noslēpt Čubaisa Rietumu misijas patiesos nolūkus.
Šajā sakarā ir interesanti arī tas, ka Krievijas mediju telpā ir parādījies savāds informācijas vakuums – jau kādu laiku nav publiski izteicies Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu, kuram allaž paticis publiski dalīties ar visa veida svarīgu un mazāk svarīgu informāciju.
Tāpat ir arī ar citiem augsta ranga valstsvīriem, piemēram, premjerministru Mihailu Mišustinu, ekonomikas ministru Maksimu Rešetņikovu, kā arī vairākām spēka struktūru amatpersonām – Nikolaju Patruševu, Aleksandru Bortņikovu un Sergeju Nariškinu. Rodas iespaids, ka šie cilvēki nogaida, lai redzētu, kā tālāk izspēlēsies politiskie notikumi Krievijā.
Rietumu mediji galvenokārt runā par Čubaisa “nosodošo” nostāju pret Kremļa īstenoto karu Ukrainā. Taču ne Čubaiss, ne viņam pietuvinātās personas šādu “nosodošu” nostāju nav pauduši. Piemēram, ir zināms, ka no visām Krievijas augsta ranga amatpersonām tikai valsts atbalstītā “Skolkovo fonda” vadītājs Arkādijs Dvorkovičs ir publiski nosodījis Krievijas iebrukumu Ukrainā un aizgājis no amata.
Analītiķi ir norādījuši uz Čubaisa pēdējo amatu pie Putina – viņš bija “Krievijas prezidenta īpašais sūtnis komunikācijai ar starptautiskām organizācijām ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanai”. Citiem vārdiem, viņš bija atbildīgs par augstākā līmeņa kontaktu izveidošanu un uzturēšanu Rietumos.
Vēl pirms tam pastāvēja versija, ka aprēķinu mīlošais un ciniskais Čubaiss ir gatavs izmantot šo trauksmaino brīdi Krievijas politikā, lai Rietumos izveidotu demokrātisku opozīciju. Lai to izdarītu, viņš tagad Rietumu varasiestādēm atklāj vislabāk slēptos “skeletus Putina skapī”. Pieredzējušais politiķis Čubaiss paredz Putina režīma krišanu, tāpēc ir nolēmis distancēties no pašreizējās valdības, lai glābtu savu kapitālu un izvairītos no pēckara politiskās vajāšanas.
Turklāt Krievijas iebrukuma Ukrainā un tam sekojošās mobilizācijas dēļ ikviens vīrietis, kas vēlas izceļot no valsts, Krievijas lidostās ir spiests veikt pastiprinātu drošības un personas datu pārbaudi, ko veic ne tikai lidostas drošības dienests, bet arī FSB darbinieki, un šīs pārbaudes lielākajā daļā gadījumu beidzas ar aizliegumu izceļot no valsts. Tātad tas nozīmē, ka Čubaisam tika dota atļauja pamest Krieviju un šī atļauja nāca no Krievijas specdienestu augstākās vadības.
Jau ilgi runāts par opozīcijas trūkumu Putina tuvākajā lokā, taču Krievijas invāzija Ukrainā ir devusi ievērojamu motivāciju tam mainīties – militārā kampaņa ir izgāzusies, un Putins ir sācis piegriezt skābekli visiem un meklēt vainīgos. Kremlī mītošās grupas ir sākušas daudz agresīvāku spēli. Un vien sakritības rezultātā ir gadījies tā, ka vienas no šo grupu oficiālajiem sūtņiem ir tieši Anatolijs Čubaiss. Kuras tieši grupas – tas lai pagaidām paliek noslēpumā.
Tie, kas seko līdzi notikumiem, jau pavisam drīz sagaida interesantu pavērsienu šajā sakarā…
Seko mums 
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
