Iesaki rakstu: 
"Dzelzceļa projekta "Rail Baltica" pirmās kārtas jeb pamattrases pabeigšanai pietrūkst trīs līdz četri miljardi eiro". Par 2030. gadu gan māc šaubas, pat ja naudu piešķir šodien.
Pamatproblēma nav atrisināta - naudas nav, un nav zināms, kad tā būs. Piesauktais 2050.g. arī rada problēmas, jo līdz tam laikam igauņi diez vai būs ar mieru gaidīt. Igauņi savu daļu izbūvēs laikā un, spriežot pēc publikācijām presē, apmēram divreiz lētāk par vienu kilometru nekā pie mums. (Pusotrs līdz divi miljardi padarītu situāciju stipri vienkāršāku.)
Šobrīd valdība ir nolikta smagas izvēles priekšā. Projektu pārtraukt nozīmētu sanīsties ar igauņiem un pienākumu atdot ES līdzfinansējumu. Savukārt, turpinot projektu, ja naudu sameklēt pilnā apmērā atrast neizdodas, pālim Daugavā var pievienoties 52 vai vairāk km dzelzceļa līnijas nekurienes vidū. Pēc analoģijas to, iespējams nodēvētu par Švinkas dzelzceļu.
Būvēt nedrīkst nebūvēt.
Valdībai atbildīgi jānovērtē finanšu iespējas un jāuzņemas atbildība par komata ielikšanu.
Bet kaut kur satiksmes ministram var arī piekrist. "Švinka: Situācija ar "Rail Baltica" balstu Daugavā — tiešas sekas Linkaita laikā pieņemtajiem lēmumiem..."
Seko mums 
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
