Iesaki rakstu: 
Budžeta veidošana ir tapusi par līdzekļu sadali varas kartelī. Nav ne detalizācijas, ne laicīgas iesniegšanas deputātiem. Nav iespējams runāt par budžetu nekādā veidā, jo vienošanās par to ir notikusi aiz slēgtām durvīm koalīcijas padomē. Ir pieejama informācija medijos par to, kura ministrija cik saņems vairāk, bet budžeta pakete nonāks Saeimā oktobra vidū, un tad par to varēs runāt.
Žurnālistiem vai sabiedriskajām organizācijām, pat ja pieņem, ka būtu kāds, kurš spēj budžetu izlasīt un izanalizēt, pat teorētiski nav šādas iespējas. Līdz ar nav dota iespēja kvalitatīvi izvērtēt budžeta likumu un tā prioritātes.
Deficīts mums tāpat būs virs viena miljarda. Ko man ir skumīgi redzēt, ka izglītības nozarei ir viens no pieticīgajiem finansējuma palielinājumiem. VARAM, satiksme, zemkopība ir varējušas sev izsist ļoti būtisku pieaugumu, bet izglītība ne. Valdības prioritātes šeit ir skaidras. Tādēļ skaidrs, ka līdzekļu piešķīrums izglītībai ir nepietiekams.
Vēl interesanti, ka VARAM, satiksme un zemkopība ir izcīnījusi pieaugumu, bet nav īsti skaidrs, kādu mērķu realizācijai. Varētu pieņemt, ka tie ir priekšvēlēšanu aģitācijai svarīgi uzlabojumi kā ceļi un subsīdijas. Bet, atgriežoties pie budžeta tapšanas, pietrūkst viena ļoti svarīga faktora.
Ir nepieciešams budžeta audits, ko demokrātijas labākajās tradīcijās vajadzētu veikt medijiem, bet tiem nav ne kompetences, ne spējas to izdarīt. Labi, ja nav mediju, tad to būtu jādara NVO sektoram, bet arī tur nav ne vēlmes, ne kompetences.
Varai tas ir ērti. Šādi budžeti veicina situāciju, kur Veselības ministrija par 81 miljonu eiro ierīko 121 papildu gultas vietu “pandēmijas” pacientu ārstēšanai. Par to naudu varētu palielināt medicīnas personāla atalgojumu un tādējādi radīt lielāku interesi par darbu medicīnā Latvijā, kas noteikti būtu daudz lielāks ieguvums arī “pandēmijas” pacientu ārstēšanai.
Tas, ko es budžeta apspriešanas laikā, sevišķi, kas attiecas uz 3 gadu – 2022., 2023., 2024. – ietvaru, gribētu dzirdēt daudz vairāk, ir Finanšu ministrijas iesaiste ekonomikas izaugsmē un ēnu ekonomikas apkarošanā. Mēs ļoti profesionāli runājam par naudas dalīšanu un apgūšanu, bet to, kā nopelnīt vairāk, nedomājam vispār. Koalīcijai tā vispār nav prioritāte.
Jāuzsver arī, ka budžeta izskatīšana Saeimā būs formāla. Paklausīsies Finanšu ministrijas prezentācijas un nobalsos. Budžets ir dokuments, ko pat teorētiski nav iespējams mainīt Budžeta un finanšu komisijā. Tur par to tikai var parunāt teorētiski.
Vēl vairāk - ir izdarīts viss, lai budžeta materiāls, ko iesniedz Saeimai, būtu maksimāli nepārskatāms un grūti deputātiem uztverams. Ir ļoti daudz liekas informācijas un nepārskatāmas informācijas. Tas pats par informāciju presei - viens prasts piemērs ilustrācijai. Pēdējās ziņās par budžeta deficītu Finanšu ministrija to nezin kāpēc izsaka procentos no IKP - 3,8%, nevis EUR. Budžeta deficīts ir monetārs lielums, tāpat kā maizes cena veikalā. To izsaka naudā, nevis procentos.
“Pandēmija”
Pandēmijas apkarošanā ir svarīgi atgriezties izejas punktā. Ir pārāk daudz administratīvo uzslāņojumu. Cilvēki vienkārši vairs nesaprot mērķi visam tam administratīvajam balastam. Nav skaidrs, kas būtu jāpanāk. Valdība nekad nav izvirzījusi skaidrus un visiem saprotamus mērķus. Vakcinācija nav mērķis. Lai gan varbūt tas ir kaut kāds mistisks mērķis. ‘
Proti, nav jēga runāt par ierobežojumu bezjēdzību. Tur nav medīcīnisku argumentu, visa jēga ir pataisīt dzīvi neciešamu nevakcinētajiem, lai viņi ātrāk novakcinējas. Pēc būtības jārunā tikai par medicīnas sistēmas gatavību. Mēs divu gadu laikā “pandēmijas” dēļ būsim iztērējuši 3 miljardus visam kam - arī panākuši 14% algu pieagumu sabiedriskajā sektorā, taču mums tāpat trūkst gultas vietu.
Palielinot ierēdņiem algu, nevis veicot kvalitatīvu valsts pārvaldes reformu, Kariņš no Vienotības vienkārši samaksā ierēdņiem par to, ka tie nākamajās Saeimas vēlēšanās nobalsos par viņu. Nopērk balsis. Tupi. Valstij labuma nekāda.
Tātad gultu aizpildījums arī nav mērķis. Tie ir indikatori vīrusa izplatības intensitātei, bet tie nav mērķi. Kas ir stratēģiska uzvara, ar ko varētu uzskatīt, ka šī “pandēmija” ir uzvarēta. Izvirzot šādu mērķi, cilvēki labāk saprastu, kam mobilizēties un ko valdība grib panākt.
Pašreiz stratēģisko mērķi aizēno kaut kāda stūrgalvīga rīcība, lai panāktu mistisku proporciju vakcinācijas aptverē, lai gan var redzēt, ka valstis ar mērķtiecīgāku rīcību ir daudz veiksmīgākas, apkarojot “pandēmijas” izraisīto krīzi.
Tagad notiek cīņa par katru vakcinēto, bet netiek sasniegts svarīgākais - atgriezties pie normāla dzīves veida, kā Skandināvijā. To nevar panākt, potējot 14 gadīgus bērnus, nēsājot maskas vai lietojot QR kodus. To - mērķi (ja tāds ir) var panākt, kopējot kaut vai Zviedriju.
Seko mums 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
