Iesaki rakstu: 
“Pēdējās nedēļas esam pavadījuši kā ļaunā murgā,” – ar šādu atziņu aizvadītajā nedēļā klajā nāca nošautā advokāta Mārtiņa Bunkus biroja darbinieki. Taču, kā rāda publisko reģistru dati, dzīve ļaunajā murgā nav traucējusi jau aiznākamajā dienā pēc traģēdijas mesties cīņā par mantu.
2015. gada beigās portāls pietiek.com informēja par divām lepnām un ļoti dārgām automašīnām, kuru valsts reģistrācijas numuros MB39 un MB21 bija iekļauti Mārtiņa Bunkus iniciāļi.
Viens auto bija 2013. gada izlaiduma Land Rover Range Rover, kurš bija ieķīlāts par 200 000 eiro, bet otrs - pilnīgi jauns, 2015. gada izlaiduma Aston Martin Vanquish, kura cena atkarībā no modifikācijas un aprīkojuma bija 300 000 eiro vai vairāk.
Viena no šīm automašīnām bieži tika redzēta pie kādai ārzonas kompānijai piederošas Mežaparka savrupmājas, kuras īstais saimnieks un iemītnieks bija M. Bunkus, bet otrā - iekšpagalmā pie M. Bunkus advokātu biroja Rīgā, Alberta ielā.
Abu luksusauto oficiālā īpašniece bija 2013. gadā dibināta SIA Hotel VIP Car Rent Services, kuras vienīgais kapitāldaļu turētājs bija Lielbritānijā reģistrēts uzņēmums bez zināmiem īpašniekiem Spritwell Commerce LLP. Automašīna Range Rover tai bija ieķīlāta pat par 200 000 eiro.
Vairākus mēnešus pēc publikācijām notika oficiāla SIA Hotel VIP Car Rent Services īpašnieka maiņa, - Lielbritānijā reģistrētā uzņēmuma vietā par dārgo auto īpašnieces vienīgo kapitāldaļu īpašnieku „pēc papīriem” kļuva Latvijas SIA valdes loceklis Aivars Lācis.
Nākamajos gados uzņēmumā nekas būtisks nemainījās, - SIA strādāja ar pastāvīgiem, pietiekami lieliem zaudējumiem, radot iespaidu, ka tās vienīgā funkcija ir būt M. Bunkus izmantoto luksus automašīnu oficiālajai īpašniecei. Taču viss mainījās jau nākamajā dienā pēc advokāta nogalināšanas.
Kā rāda Lursoft dati, šā gada martā A. Lācis bija devies pie notāra, lai izsniegtu ģenerālpilnvaru kādai 1992. gadā dzimušai Lāsmai Dunovskai. Cita starpā A. Lācis bija pilnvarojis mazpazīstamo kundzi arī rīkoties ar viņam oficiāli piederošajām uzņēmumu kapitāldaļām un banku kontiem.
Nākamajā dienā pēc M. Bunkus nogalināšanas A. Lācis, kā rāda Lursoft dati, atkal bija devies pie notāra – šoreiz, lai atsauktu visas pilnvaras, ko bija izsniegusi SIA Hotel VIP Car Rent Services.
Taču pats savu L. Dunovskai izsniegto ģenerālpilnvaru A. Lācis neatsauca, un dienu vēlāk - tātad aiznākamajā dienā pēc M. Bunkus nošaušanas L. Dunovska, kā rāda publiskie reģistri, ķērās pie šīs pilnvaras izmantošanas.
Izmantojot A. Lāča izsniegto ģenerālpilnvaru, L. Dunovska 1. jūnijā ne tikai atcēla viņu no SIA Hotel VIP Car Rent Services valdes locekļa posteņa, bet arī „atbrīvoja” viņu no uzņēmuma kapitāldaļām, gan tās, gan valdes locekļa amatu nododot kādai 1978. gadā dzimušai Guntai Kaļijevai.
Tas nozīmē – izmantojot paša A. Lāča izsniegto ģenerālpilnvaru, L. Dunovska atņēma viņam uzņēmumu un kontroli pār to, lai to nodotu trešajai personai. Savukārt pēc tam, jau 4. jūnijā, kā rāda CSDD dati, automašīna Range Rover tālāk tika nodota SIA Immocomfort.lv un pašlaik jau ir noņemta no uzskaites.
Turklāt, kā rāda Lursoft dati, A. Lācim faktiski vienlaikus nācās šķirties arī no kapitāldaļām vēl divos citos līdz tam viņam oficiāli piederējušos uzņēmumos – SIA Margo Holding un SIA Hotel Services.
Ar pašu A. Lāci sazināties Db pagaidām nav izdevies, taču publiskie reģistri rāda, ka no vērtīgajām kapitāldaļām viņš nav šķīries labprātīgi un notikušais viņam bijis pārsteigums.
Par to liecina fakts, ka, kā rāda Lursoft un Latvijas Vēstneša dati, trīs dienas vēlāk viņš vēl mēģinājis glābt to, kas glābjams, un oficiāli atsaucis visas viņa izsniegtās pilnvaras, kā arī L. Dunovskai izsniegto prokūru.
Kā rokās tad nonākuši uzņēmumi? Gan par G. Kaļijevu (pirms laulībām Strodi), gan par L. Dunovsku interneta meklētājos nav atrodama faktiski nekāda informācija. Taču, sazvanot M. Bunkus advokātu biroju un lūdzot savienot ar Lāsmu Dunovsku, tas arī nekavējoties tiek izdarīts.
Viņa pati garākos paskaidrojumos neielaižas, taču nenoliedz, ka ir biroja darbiniece. Tas savukārt nozīmē, ka M. Bunkus advokātu biroja darbinieki, publiski sūdzoties par dzīvi ļaunā murgā, tomēr nav kavējušies faktiski uzreiz pēc slepkavības ķerties pie cīniņiem par mantu. Turklāt, kā rāda neoficiāla informācija, šo trīs uzņēmumu pārņemšana vēl ir tikai aisberga redzamā daļa.
Raksts pirmoreiz publicēts laikrakstā Dienas Bizness.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
