Iesaki rakstu: 
Ārstu, citu mediķu un viņu pacientu attiecībās ar valdību ir pazemojuma pilnas. Pērn viņi politiķiem skaļi un cītīgi, pat ar protestiem, bet velti skaidroja pašsaprotamo – kāpēc medicīnā jāiegulda vismaz tik daudz naudas, cik solīja Saeimas pieņemts likums.
Valdošās koalīcijas sociālās drošības un īpaši veselības aprūpes politika paliek izaicinoši taupīga. Koronavīrusa plosīšanās "aitu barā", šķiet, rada vien pārliecību, ka tiešām vairs nav jēgas "iet uz veikalu pēc suņu barības".
Igaunija cīņai ar pandēmiju no Ziemeļu Investīciju bankas uz 15 gadiem aizņēmās 750 miljonu eiro. Latvijas valdība vīrusu cer apkarot ar plānveida ārstniecībai atrautiem resursiem. Ārstu, bijušās nozares ministres, bez cerībām atstāto pacientu protesti – vārīti zirņi pret betona sienu…
Patlaban vairākas smagu slimību skarto pacientu atbalsta organizācijas, Pensionāru federācija, ārsti un veselības aprūpes vadības speciālisti jūtas spiesti spert soli dziļāk savās pazemojošajās attiecībās ar valdību. Uzņemoties darīt politiķu vietā darbu, par ko viņiem tauta algu maksā.
Šīs organizācijas, izvaicājot nodokļu un ekonomikas ekspertus, ar RISEBA zinātnisko atbalstu izstrādā savus priekšlikumus Saeimai un Ministru kabinetam: kā īstenot pieteikto nodokļu reformu, lai tā ievāktu vairāk naudas arī sociālās un veselības aizsardzības vajadzībām.
Koalīcijai nāksies šos priekšlikumus uzklausīt un ļaunākajā gadījumā krietni izurbināt degunus, lai savārstītu attaisnojumus to publiskai noraidīšanai. Varas attieksme pret savām sociālajām saistībām liek atcerēties pirmskara stāstus par izmisušiem kreditoriem. Viņi, saprotot, ka no hroniska parādnieka neko neatgūs, centās tam piemeklēt līgavu ar lielu pūru, no kura norēķināties.
Vai vispār var ko paņemt?
Galvenie iespējamo līdzekļu avoti jau ir bieži piesaukti – atviegloto nodokļu režīmi un, protams, ēnu ekonomika. Vēl valdībai iesniedzamo priekšlikumu izstrādātāji izvērtē, cik lietderīgi varētu būt jau koalīcijas politiķu piesauktie "zaļie", vides saudzēšanai kalpojošie nodokļi. Diskusija par tiem, tāpat kā citu priekšlikumu izstrāde, tika sabremzēta COVID-19 dēļ. Taču nekas nav atcelts.
Atšķirībā no valdības un īpaši Finanšu ministrijas paustā, ka mikrouzņēmumu statusa likvidēšana radīs ievērojamu sociālo iemaksu pieaugumu, tagadējie “bagātās brūtes” meklētāji tās fiskālo efektu vērtē piesardzīgi. Taču viņi principiāli norāda: nav taisnīgi prasīt vienlīdzību veselības aprūpē, pašiem izvairoties no sociālām iemaksām.
Atbilstoši divu iepriekšējo gadu statistikai Latvijā mikrouzņēmumos strādā 8 procenti no visiem nodarbinātajiem, savukārt viņiem obligātie sociālie maksājumi veido tikai ~2 procentus no kopējās summas. Mikrouzņēmumu nodokli maksā ap 12 procentiem no visiem Latvijas uzņēmumiem, un pērnā gada beigās to kopējais skaits mazliet pārsniedza 34 tūkstošus.
Latvijas Bankas speciālisti sola 100 miljonu eiro papildus ieguvumu budžetā, ja MUN un citi nodokļu atvieglojumu režīmi tiek pārskatīti. Šo summu apstrīd LDDK eksperts Pēteris Leiškalns, sarēķinot varbūtējus 17,5 miljonus.
Vēl kategoriskāks diskusijā bija Jānis Endziņš, LTRK valdes priekšsēdētājs. Kameras apkopotā statistika uzrāda: 98 procenti MUN maksātāju ir divu darbinieku uzņēmumi ar apmēram 1100 eiro lielu ienākumu mēnesī un 460 eiro darba algu katram. "Ko te vispār var paņemt?" – viņš retoriski vaicāja.
Endziņš uzskata, ka sīkā biznesa atvieglojumi ir jāsaglabā kā cilvēka vai ģimenes pašnodarbināšanas forma, valstij nemeklējot tajā savu fiskālu izdevību un ļaujot iesācējiem vienkāršāk iesaistīties uzņēmējdarbībā. (Puse mikrouzņēmumu izveidotāju atzīst, ka neuzsāktu savu biznesu bez šāda statusa sniegtajiem atvieglojumiem.)
Abi uzņēmēju pārstāvji ļoti asi izteicās pret jau tagadējo nodokļu politiku – audzējot nodokļus, tiek samazināta ekonomiskā izaugsme un palīdzēts ēnu ekonomikai. Nodokļu masu var uzaudzēt tikai ar saimniecisku attīstību.
Savukārt valdībai iesniedzamo priekšlikumu izstrādātāji – ārsti, pacienti un viņu sabiedrotie, pensionāri – saredz risinājumu arī pakāpeniskā nodokļu sloga palielināšanā: šobrīd tas, rēķinot no iekšzemes kopprodukta, Latvijā ir starp zemākajiem ES un lēnām krīt, sasniedzot 31,4 procentus. Kā atgādina LU pasniedzējs Romualds Ražuks, valdības pēdējos gadus vairākkārt solīja nodokļu īpatsvaru palielināt vismaz līdz 33 procentiem.
Te nu tiešām nauda "žāvējas"
Tāpat valsts ieņēmumu pieaugumā ieinteresētās sociālās grupas vēlas sagaidīt valdības lielāku apņēmību pelēkā biznesa apkarošanā. Tas jau ne pirmo desmitgadi tiek piesaukts kā cerīgs budžeta papildināšanas resurss, taču tikpat ilgi šai cīņai jūtami trūkst politiska entuziasma.
Latvijā ēnu ekonomikas īpatsvars ir ~28 procenti, rēķina RISEBA profesors Anatolijs Prohorovs. Mūsu priekšstatos "godīgajās" valstīs – Vācijā un Zviedrijā – šis rādītājs ir attiecīgi 14,3 un 15,8 procenti. Kā diskusijas kuluāros skaidroja rūdīts biznesa preses kolēģis, censties dabūt šo rādītāju zem 6 procentiem ir vienkārši nepraktiski.
Latvijas Banka spriež, ka vairāk nekā piektā daļa algu tiek maksātas aploksnēs (VID aplēsēs – ap 19,5 procentiem). Ja mums šajā ziņā būtu lietuviešu vai igauņu līmenis, kur "konvertu" ienākumus mēra 15-17 procentos, valsts iegūtu papildu 300-400 miljonus eiro budžetā.
Celtniecības nozarē ēnu ekonomika aizņem pat veselu trešdaļu, un 2018.gadā tā valstij radījusi apmēram 65 miljonu eiro lielus zaudējumus no neiekasētā iedzīvotāju ienākuma nodokļa un sociāliem maksājumiem. Tāds ir Latvijas būvuzņēmēju partnerības aprēķins. Tā apvieno vairāk kā pusi nozares uzņēmēju (ar 56 procentiem no visa tās apgrozījuma), kas vēlas attīrīt tirgu.
Viens no efektīviem līdzekļiem cīņai ar pelēko biznesu, kā apgalvo partnerība, ir būvnieku noslēgtā ģenerālvienošanās – kopš 2019.gada novembra tās apvienotajos uzņēmumos minimālā darba alga ir 780 eiro. Savu risinājumu "baltie" būvnieki iesaka arī citām nozarēm.
Iespaidīgi uzskatāma bija autotirgotāja "Longo" prezentācija par Latvijas privāto transportlīdzekļu tirgu. Tas ir vismaz vienu miljardu vērts, no tā 60 procentus veido lietotu auto tirdzniecība.
Šis segments ir ļoti fragmentēts – ne tikai ar vairāk kā 700 reģistrētām tirdzniecības vietām, bet ar milzīgu privātpersonu darījumu skaitu caur sludinājumu portāliem un sociālām lietotnēm, patlaban izvairoties maksāt nodokļus no acīmredzama biznesa. Tāpēc lietotu auto tirdzniecībā vien ir 100 000 000 eiro liels nodokļu ienākumu potenciāls.
Līdzīga situācija ir skaistumkopšanā, taksometru biznesā un citās pakalpojumos nozarēs. Valdībai, uzņemoties pastiprināt cīņu ar ēnu ekonomiku, būs uzticams un mutīgs sabiedrotais – godīgie uzņēmumi, kuri vēlas uzveikt savus "pelēkos" konkurentus. Aplokšņu algu maksātāji grauj likumbijīgu Latvijas uzņēmumu konkurētspēju iekšējā tirgū un visā Baltijā, jo rada tiem jūtami augstākas darbaspēka izmaksas, salīdzinot ar Lietuvas un Igaunijas uzņēmumiem.
Kāda velna pēc?
Klausoties cerīgajās diskusijās, man sametās žēl "bagātās brūtes" meklētāju. Pārāk pieklājīgi, pārāk labticīgi paļāvībā uz valdības racionalitāti un publiskās domas spēku.
Baidos, ka apņēmība, ar kādu Krišjānis Kariņš piesaka nepieciešamību tieši tagad, "mēra laikos", steidzināt nodokļu reformu, sakņojas klajos apsvērumos pilnībā izmantot brīdi, kad neviens oponents vai priekšāteicējs valdībai "nemaisās pa kājām". Pat ne Saeima.
Mani joprojām turpina pārsteigt un brīžiem pat fascinē konsekvence, ar kādu divi, ārēji spriežot, politiskie mieramikas – šīs valdības vadītājs un finanšu ministrs Jānis Reirs – ciniski "ierāda vietu" valsts medicīnas sistēmai. Vēlētāji taču naivi cerēja, ka "jaunās politikas" sludinātāji, lai pārtrumpotu pašu asi kritizētos Māra Kučinska un Andas Čakšas centienus, būs vēl devīgāki.
Protams, te ir kas vairāk par abu kungu personisko un visas viņu partijas naidu pret renegāti Ilzi Viņķeli. It kā nu "Attīstībai/Par!" to nesaprata, taču starp vienotībniekiem pieņemamākām figūrām "neviens negribēja mirt".
Tāpat arī kas vairāk par Reira un FM konceptuāli pareizo ideologēmu (NRA.lv, 26.03) "Mēs varam pielikt jebkurai kategorijai algu vien tad, ja zinām, ka šo naudu nopelnīsim." Jā, Kučinskis 2018.gada finanšu uzrāvienu medicīnā, padarot savu ministri par miljardieri, sagādāja uz budžeta deficīta rēķina. Taču ne valstij, ne jaunajai valdībai – atļaušos vecā režīma izbijuša pakalpiņa bezkaunībā apgalvot – tas nekādu postu neradīja. Ja būtu, mēs par to joprojām dzirdētu rītā un vakarā, un ekspremjeram netiktu Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītāja sinekūra.
Pieļauju, ka te ir jārēķinās ar "Solvitiņas skolu" – nekādas piekāpšanās rokā kodējiem un varai acīs lecējiem, nekādas žēlastības viņu politiskā presēšanā! Mediķu organizācijas šobrīd var tikai nožēlot, ka pērn protestos negāja līdz galam, līdz uzvarai kaut vai uz valdības drupām. (Kā smejies, neesmu kūdītājs, bet visiem zināmo parakstu vākšanu koronavīruss neatceļ!)
Taču man – Brīvības ielas 72.namā degunu viegli pasildījušam – šķiet, ka visam tam ir jāpievieno arī paniskas bailes "paraut maisam galu vaļā, iedot velnam mazo pirkstiņu". Valsts veselības aprūpes sistēmas – ilgi badinātas un izšeptētas, savus "cilvēkresursus" noēdošas un bezcerīgai izdzīvošanai sen pielāgojušās – patiesai sakārtošanai noteikti nepietiek ar papildu pārsimt miljoniem gadā. Te "ož" pēc vismaz otra miljarda.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
