Būs tā, kā mēs lemsim un kā mēs darīsim. Jūs zināt, kuri ir tie „mēs”
Edgara Rinkēviča uzruna gadumijā01.01.2025.
Komentāri (87)
Iesaki rakstu: 
Labvakar, mīļie draugi! Jau atkal viens gads ir pagājis. Katram savs. Vienam paskrējis nemanot. Citam dienas vilkušās. Vienam gads bijis skaistiem notikumiem bagāts. Citam ir sajūta, ka laiks vienkārši izšķiests. Viens saredzējis iespējas. Citam virsū mākusies bezcerība, bailes un neziņa par nākotni.
Visticamāk, tādas sajūtas vismaz uz brīdi bijušas ikvienam. Arī man. Šis ir laiks, kuram dažbrīd tiešām gribētos pārlēkt pāri. Vai aiziet ziemas miegā līdz pavasarim.
Bet tādas iespējas mums nav. Taču mums ir iespēja mūsu laiku – mūsu kopīgo laikmetu – padarīt labāku. Nevis sēdēt rokas klēpī salikušam. Nevis nolaist rokas. Bet gan ņemt savu dzīvi tieši savās rokās. To dzīvot! Pa īstam dzīvot!
Ir dažādi iemesli, kāpēc mazos un lielos mērķus var nesasniegt. Lielākais un svarīgākais iemesls – ja nemēģināsi, tad nesanāks. Ir jāmēģina. Labāk smelt izlietu ūdeni. Nevis staigāt ap spaini un neuzzināt, kas tur iekšā.
Latviešu tautas pasakās ir daudz skaistā un vērtīgā – tās māca labestību un pazemību. Tās aicina neskatīties uz ārieni, bet ieraudzīt cilvēka personību. Tās ir ļoti svarīgas vērtības. Mums atliek klāt pielikt pašiem savus lēmumus un pašiem savu darbu.
Ir laiks atmest tik pierasto “Kā būs, tā būs”. Nē. Nevis būs tā, kā būs. Bet būs tā, kā mēs lemsim un kā mēs darīsim.
Mums nav vajadzīgs vienmēr klātesošais “Nu, ko tad es”. Tā vietā lai nāk “Tieši es!”.
Iztiksim bez tik ērtā “Es jau neko”. Nevis “es jau neko”, bet “es varu un daru”.
Lai pagātnē paliek nolemtības pilnais “Ja nu nesanāks”. A ja nu sanāk?
Nesamierināsimies ar netaisnību. Nedarīsim tikai “mīļā miera labad”. Jo patiess miers var pastāvēt tikai tad, ja tas ir balstīts taisnīgumā.
Ir laiks atmest aicinājumus nelēkt uz ecēšām. Jo dažreiz ir jālec. Dažreiz pat tieši uz ecēšām. Un pats galvenais – jālec tur, kur paši lemsim lēkt. Tik augstu un tik tālu, kā paši nolemsim.
Mums nav bezpalīdzīgi jāplūst pa straumi. Mums pašiem šī straume jāveido. Un, kā redzam, Latvijā ir cilvēki, kas paši var radīt TĀDU Straumi, kurai seko visā pasaulē. Un tas nav pārsteigums. Tā ir likumsakarība. Un par to es ļoti priecājos.
Mīļie draugi!
Nākamajā gadā veidosim jaunus stāstus un jaunus sapņus. Par mums. Par Latviju. Par mūsu laika brīnumiem:
Par uzņēmīgiem cilvēkiem.
Par drosmīgiem cilvēkiem.
Par neatlaidīgiem cilvēkiem.
Par mīlošiem cilvēkiem.
Rakstīsim mūsu Latvijas stāstu, kurā izceļam nevis citu kļūdas, bet gan savus darbus. Stāstu, kurā lēmumus pieņemam mēs. Stāstu, kurā galvenie varoņi esam mēs. Stāstu, kurā pareizs laiks vienmēr ir mūsu laiks. Mūsu Latvijas un mūsu cilvēku laiks. Tad tā vairs nebūs nekāda pasaka, bet īstenība.
Lai mums visiem daudz prieka un gandarījuma jaunajā gadā. Laimīgu divtūkstoš divdesmit piekto gadu!
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
