Būs tā, kā mēs lemsim un kā mēs darīsim. Jūs zināt, kuri ir tie „mēs”
Edgara Rinkēviča uzruna gadumijā01.01.2025.
Komentāri (87)
Iesaki rakstu: 
Labvakar, mīļie draugi! Jau atkal viens gads ir pagājis. Katram savs. Vienam paskrējis nemanot. Citam dienas vilkušās. Vienam gads bijis skaistiem notikumiem bagāts. Citam ir sajūta, ka laiks vienkārši izšķiests. Viens saredzējis iespējas. Citam virsū mākusies bezcerība, bailes un neziņa par nākotni.
Visticamāk, tādas sajūtas vismaz uz brīdi bijušas ikvienam. Arī man. Šis ir laiks, kuram dažbrīd tiešām gribētos pārlēkt pāri. Vai aiziet ziemas miegā līdz pavasarim.
Bet tādas iespējas mums nav. Taču mums ir iespēja mūsu laiku – mūsu kopīgo laikmetu – padarīt labāku. Nevis sēdēt rokas klēpī salikušam. Nevis nolaist rokas. Bet gan ņemt savu dzīvi tieši savās rokās. To dzīvot! Pa īstam dzīvot!
Ir dažādi iemesli, kāpēc mazos un lielos mērķus var nesasniegt. Lielākais un svarīgākais iemesls – ja nemēģināsi, tad nesanāks. Ir jāmēģina. Labāk smelt izlietu ūdeni. Nevis staigāt ap spaini un neuzzināt, kas tur iekšā.
Latviešu tautas pasakās ir daudz skaistā un vērtīgā – tās māca labestību un pazemību. Tās aicina neskatīties uz ārieni, bet ieraudzīt cilvēka personību. Tās ir ļoti svarīgas vērtības. Mums atliek klāt pielikt pašiem savus lēmumus un pašiem savu darbu.
Ir laiks atmest tik pierasto “Kā būs, tā būs”. Nē. Nevis būs tā, kā būs. Bet būs tā, kā mēs lemsim un kā mēs darīsim.
Mums nav vajadzīgs vienmēr klātesošais “Nu, ko tad es”. Tā vietā lai nāk “Tieši es!”.
Iztiksim bez tik ērtā “Es jau neko”. Nevis “es jau neko”, bet “es varu un daru”.
Lai pagātnē paliek nolemtības pilnais “Ja nu nesanāks”. A ja nu sanāk?
Nesamierināsimies ar netaisnību. Nedarīsim tikai “mīļā miera labad”. Jo patiess miers var pastāvēt tikai tad, ja tas ir balstīts taisnīgumā.
Ir laiks atmest aicinājumus nelēkt uz ecēšām. Jo dažreiz ir jālec. Dažreiz pat tieši uz ecēšām. Un pats galvenais – jālec tur, kur paši lemsim lēkt. Tik augstu un tik tālu, kā paši nolemsim.
Mums nav bezpalīdzīgi jāplūst pa straumi. Mums pašiem šī straume jāveido. Un, kā redzam, Latvijā ir cilvēki, kas paši var radīt TĀDU Straumi, kurai seko visā pasaulē. Un tas nav pārsteigums. Tā ir likumsakarība. Un par to es ļoti priecājos.
Mīļie draugi!
Nākamajā gadā veidosim jaunus stāstus un jaunus sapņus. Par mums. Par Latviju. Par mūsu laika brīnumiem:
Par uzņēmīgiem cilvēkiem.
Par drosmīgiem cilvēkiem.
Par neatlaidīgiem cilvēkiem.
Par mīlošiem cilvēkiem.
Rakstīsim mūsu Latvijas stāstu, kurā izceļam nevis citu kļūdas, bet gan savus darbus. Stāstu, kurā lēmumus pieņemam mēs. Stāstu, kurā galvenie varoņi esam mēs. Stāstu, kurā pareizs laiks vienmēr ir mūsu laiks. Mūsu Latvijas un mūsu cilvēku laiks. Tad tā vairs nebūs nekāda pasaka, bet īstenība.
Lai mums visiem daudz prieka un gandarījuma jaunajā gadā. Laimīgu divtūkstoš divdesmit piekto gadu!
Seko mums 
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
Imants Freibergs bija cilvēks ar retām īpašībām, tādām, kas sevi neafišē skaļi, bet ir jūtamas ikvienam, kam laimējās viņu satikt.
Tā vēsture jau kāda - pēc WW2 dolārs kļuva par valūtu dievu, jo to balstīja zelts. ASV piederēja aptuveni 70% visa pasaules zelta. Dolārs kļuva ļoti populārs, to vajadzēja visiem, attiecīgi pamazām drukāja.
Lasu par skandālu, kas pirms dažām dienām izraisījās starp krievu politiskās emigrācijas pārstāvjiem – Vladimiru Kara-Murzu no vienas puses un Gariju Kasparovu no otras. Cēloņi – dažādas pieejas, kā cīnīties pret Putina diktatūru - militāri ar ieročiem rokās Ukrainas pusē vai legāli - cerot uz “vēlēšanām” un ‘labo krievu” miermīlīgiem protestiem. “Kam pieder Krima” ir šī konflikta atslēgas vārdi. Domāju, ka sava loma konfliktā ir arī emigrantu cīņai par Rietumu grantiem.
