Būsim draudzīgi pret līdzcilvēku sapņiem, jo kāds no tiem var ļoti noderēt nākotnē
Egils Levits, valsts prezidents31.12.2019.
Komentāri (90)
Iesaki rakstu: 
Mani mīļie līdzcilvēki! Ir mirkļi, ko mēs visi – tik atšķirīgie un neatkārtojamie – izdzīvojam kopā. Tāds būs pēc dažām minūtēm – ikkatram no mums un kopīgi mūsu Latvijai sāksies jaunais – 2020. gads, sāksies 21. gadsimta trešā desmitgade.
Šajā kopības brīdī es gribu mums visiem Jaunajā gadā vēlēt cerību, ticību un pārliecību.
Es vēlu mums cerību, jo cerībās dzīvo mūsu sapņi. Es nerunāju par tiem, ko redzam miegā, bet sapņiem, kuros ieceram savu un mūsu Latvijas nākotni. Tie spēj saredzēt to, kā vēl nav. Iezīmēt jābūtību. Mums jāmāk gudri sapņot, lai atbildētu uz 21. gadsimta lielajiem jautājumiem.
Jauns ekonomikas modelis, kas celtu godā pietiekamību kā vērtību, nevis nežēlīgu dzīšanos pēc pārtēriņa. Tas nozīmē jaunu uzvedību patēriņā, citu attieksmi sociālā laukā, jaunus ikdienas paradumus gan katram no mums personīgi, gan valstīm un citiem globālajiem spēlētājiem. To pieprasa solidaritāte ar veselo saprātu, ar mūsu veselību, ar paaudzēm, kas nāks pēc mums, un ar visu dzīvo dabu.
Mēs priecājamies par tehnoloģiju attīstību, bet ir apņēmīgi jāvēršas pret šīs attīstības blakusefektiem, manipulācijām, kas apdraud cilvēka privātumu un brīvo gribu. Mēs, latvieši, attīstītas un stabilas valsts pārstāvji, esam vienlīdz atbildīgi meklēt, un esam arī vienlīdz spējīgi atrast nepieciešamos risinājumus. Sapņiem vienmēr ir jābūt lielākiem, nekā viens cilvēks tos spētu īstenot. Tāpēc būsim draudzīgi pret līdzcilvēku sapņiem, jo kāds no tiem var ļoti noderēt nākotnē.
Es vēlu mums ticību. Ticību saviem spēkiem, spējai sasniegt mērķus un īstenot savus svarīgākos sapņus. Es vēlu mums visiem kopā vairāk pašapziņas, domājot par savu valsti. Ne lepnību, bet to nepieciešamo pašapziņu, ar kuru droši ieiet nākamajā desmitgadē.
Vēlu mums ticību saviem spēkiem, novērtējot to, ko trijās desmitgadēs kopš neatkarības atjaunošanas esam sasnieguši. Latvija ir pasaules attīstīto valstu pulkā, mūsu zinātnieki un mākslinieki pašsaprotami un augstvērtīgi darbojas pasaules līmenī, mūsu uzņēmēji nebaidās no starptautiskas konkurences. Ticība saviem spēkiem ir nepieciešama, turpinot uzlabot savu valsti.
Es vēlu mums pārliecību, jo pārliecība nozīmē rīcību – risināt problēmas vienu pēc otras, nevis nolaist rokas to priekšā. Katrs no mums var kļūdīties, atzīsim to un dosimies tālāk.
Uzturēsim atvērtu demokrātisku diskusiju, lai vienotos par mums visiem labāko risinājumu.
Ir nepieciešama pārliecība un gatavība rīkoties, lai augstā nevienlīdzība nedalītu cilvēkus veiksminiekos un atstumtajos. Lai mēs pieņemtu saprātīgus lēmumus un atbildētu par to sekām. Lai nedotu tukšus solījumus.
Pārliecība par savu gribu un spējām lai pavada mūs 21. gadsimta trešajā desmitgadē, uzlabojot savu valsti un iekārtojot to tā, lai tā būtu mājīga mums visiem.
Es vēlu mums cerību, ticību, pārliecību un pāri visam – mīlestību. Lai tā apņem mūsu tuvos cilvēkus, mūs visus Latgalē, Vidzemē, Zemgalē un Kurzemē, mūsu mīļajā Latvijā. Lai tā apņem visus latviešus plašajā pasaulē!
Par spīti it visam – Latvija ir un būs sekmīga, Latvija ir un būs jaudīga, Latvija ir un būs valsts ar lieliskiem cilvēkiem!
Latvija spēj!
Laimīgu jums Jauno – 2020. gadu!
Seko mums 
Cīņa turpinās un kļūst arvien atklātāka un agresīvāka. Iznīcināt mūsu cilvēcību, iznīcināt vēlmi pēc izglītības, iznīcināt ģimenes, iznīcināt cilvēkos nepieciešamību pēc kultūras, iznīcināt vēlmi dzīvot un iznīcināt cilvēkos viņu labākās īpašības: cilvēcīgumu, labestību, godaprātu, taisnīgumu, līdzjūtību, iejūtību, sirsnību, krietnumu, pašlepnumu, pašcieņu, gādību, rūpes un mīlestību vienam pret otru…. Cilvēki, kuri pretojas vai, pareizāk būtu teikt, rūpējas un cenšas aizsargāt sevi un savas ģimenes, – viņus šodien sauc par antivakseriem.
Pateicībā Latvijas mediķiem par pašaizliedzīgo darbu COVID-19 pandēmijas laikā 2020. gada 16. jūlijā Rīgas pilī izskanēja koncerts “Kopā”, kur uzstājās tenors Aleksandrs Antoņenko un pianists Reinis Zariņš.
Kur un kā, kā arī kāpēc rodas tie, daudzuprāt, nesaprātīgie un neloģiskie likumi, ierobežojumi, stabiņi, saliņas un veloceliņi Rīgā un citi vājprāti, kas izsauc un izraisa mūsu sašutumu? Vai tos kāds apzināti rada, mērķtiecīgi un plānveidīgi izveido, vai tas ir tādas kolektīvās bezatbildības, muļķības, neizpratnes un neprasmes rezultāts kādiem cēloņiem, kurus minēju iepriekš? Varbūt tos pasūta greizo spoguļu valstībā un ir kāda cilvēku kopa, kas īpaši specializējas uz aplamību izdomāšanu un ieviešanu?
Pusotra gada laikā, kopš Latvijā ir Covid-19 krīze, Krišjāņa Kariņa valdība demonstrē pilnīgu nespēju veikt galveno tās uzdevumu - apturēt vīrusa izplatību, glābjot cilvēku veselību un dzīvību.
Valdība liedz nepotētajiem darbu (lasi – iztikas avotu), veselības aprūpi, ieeju veikalos, sociālos atvieglojumus un visādi citādi moka, sirdzēji izdziest, ārstēti pēc protokola, bet premjers ciniski aicina latvzemiešus ciest, saglabājot “vēsu prātu un mieru”. Segregācijas ieviesējam pietiek nekaunības – aicināt uz vienotību. Valdības politikas ķīlniekiem “no augšas” tiek piedāvāts Stokholmas sindroms.
Esam jau pieraduši, ka valdības lēmumi saistībā ar Covid-19 ir novēloti, haotiski, grūti saprotami un bieži vien neizpildāmi. Taču nupat Kariņa valdība iezīmē jaunu robežu – tie kļūst arī nelietīgi un amorāli.
Latvijas valsts pretēji Latvijas Satversmē garantētajām tiesībām pretlikumīgi liedza man, Aivaram Lembergam, piedalīties Ventspils pilsētas domes šī gada 5.jūnija vēlēšanās.
