Būsim draudzīgi pret līdzcilvēku sapņiem, jo kāds no tiem var ļoti noderēt nākotnē
Egils Levits, valsts prezidents31.12.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Mani mīļie līdzcilvēki! Ir mirkļi, ko mēs visi – tik atšķirīgie un neatkārtojamie – izdzīvojam kopā. Tāds būs pēc dažām minūtēm – ikkatram no mums un kopīgi mūsu Latvijai sāksies jaunais – 2020. gads, sāksies 21. gadsimta trešā desmitgade.
Šajā kopības brīdī es gribu mums visiem Jaunajā gadā vēlēt cerību, ticību un pārliecību.
Es vēlu mums cerību, jo cerībās dzīvo mūsu sapņi. Es nerunāju par tiem, ko redzam miegā, bet sapņiem, kuros ieceram savu un mūsu Latvijas nākotni. Tie spēj saredzēt to, kā vēl nav. Iezīmēt jābūtību. Mums jāmāk gudri sapņot, lai atbildētu uz 21. gadsimta lielajiem jautājumiem.
Jauns ekonomikas modelis, kas celtu godā pietiekamību kā vērtību, nevis nežēlīgu dzīšanos pēc pārtēriņa. Tas nozīmē jaunu uzvedību patēriņā, citu attieksmi sociālā laukā, jaunus ikdienas paradumus gan katram no mums personīgi, gan valstīm un citiem globālajiem spēlētājiem. To pieprasa solidaritāte ar veselo saprātu, ar mūsu veselību, ar paaudzēm, kas nāks pēc mums, un ar visu dzīvo dabu.
Mēs priecājamies par tehnoloģiju attīstību, bet ir apņēmīgi jāvēršas pret šīs attīstības blakusefektiem, manipulācijām, kas apdraud cilvēka privātumu un brīvo gribu. Mēs, latvieši, attīstītas un stabilas valsts pārstāvji, esam vienlīdz atbildīgi meklēt, un esam arī vienlīdz spējīgi atrast nepieciešamos risinājumus. Sapņiem vienmēr ir jābūt lielākiem, nekā viens cilvēks tos spētu īstenot. Tāpēc būsim draudzīgi pret līdzcilvēku sapņiem, jo kāds no tiem var ļoti noderēt nākotnē.
Es vēlu mums ticību. Ticību saviem spēkiem, spējai sasniegt mērķus un īstenot savus svarīgākos sapņus. Es vēlu mums visiem kopā vairāk pašapziņas, domājot par savu valsti. Ne lepnību, bet to nepieciešamo pašapziņu, ar kuru droši ieiet nākamajā desmitgadē.
Vēlu mums ticību saviem spēkiem, novērtējot to, ko trijās desmitgadēs kopš neatkarības atjaunošanas esam sasnieguši. Latvija ir pasaules attīstīto valstu pulkā, mūsu zinātnieki un mākslinieki pašsaprotami un augstvērtīgi darbojas pasaules līmenī, mūsu uzņēmēji nebaidās no starptautiskas konkurences. Ticība saviem spēkiem ir nepieciešama, turpinot uzlabot savu valsti.
Es vēlu mums pārliecību, jo pārliecība nozīmē rīcību – risināt problēmas vienu pēc otras, nevis nolaist rokas to priekšā. Katrs no mums var kļūdīties, atzīsim to un dosimies tālāk.
Uzturēsim atvērtu demokrātisku diskusiju, lai vienotos par mums visiem labāko risinājumu.
Ir nepieciešama pārliecība un gatavība rīkoties, lai augstā nevienlīdzība nedalītu cilvēkus veiksminiekos un atstumtajos. Lai mēs pieņemtu saprātīgus lēmumus un atbildētu par to sekām. Lai nedotu tukšus solījumus.
Pārliecība par savu gribu un spējām lai pavada mūs 21. gadsimta trešajā desmitgadē, uzlabojot savu valsti un iekārtojot to tā, lai tā būtu mājīga mums visiem.
Es vēlu mums cerību, ticību, pārliecību un pāri visam – mīlestību. Lai tā apņem mūsu tuvos cilvēkus, mūs visus Latgalē, Vidzemē, Zemgalē un Kurzemē, mūsu mīļajā Latvijā. Lai tā apņem visus latviešus plašajā pasaulē!
Par spīti it visam – Latvija ir un būs sekmīga, Latvija ir un būs jaudīga, Latvija ir un būs valsts ar lieliskiem cilvēkiem!
Latvija spēj!
Laimīgu jums Jauno – 2020. gadu!
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
