Iesaki rakstu: 
Pēc Čārlija Kirka nelietīgās nogalināšanas un mocekļa nāves mani pārsteidz, cik tomēr daudzi ar apbrīnu un pateicību novērtē Čārlija Kirka dzīvi. Un tas dod cerību, ka normālība un veselais saprāts pasaulē nav miris. Dieva līdzība ir katrā cilvēkā, kaut arī bieži iemidzināta un ieslodzīta.
Iekšēji mēs zinām, joprojām mēs zinām, kas ir patiesība, kas ir skaistums un kas ir vērtības. Čārlija Kirka nāve mums māca - ir jābeidz baidīties runāt to, ko mēs redzam, to, ko mēs domājam, apliecināt to, kas ir vērtība, to, kas ir skaistums, to, kas ir svētums, - mums ir jābeidz baidīties apliecināt un par to runāt. Jo ir kaut kas traģiskāks par nāvi: tā ir dzīve, kurā iemācījāmies klusēt par būtisko.
Kamēr Čārlijs Kirks apbraukāja ar “wokismu” inficētās ASV universitātes un ar apbrīnojamu pacietību diskutēja, atbildēja uz jautājumiem, daudzi turpināja pieklusināti dzīvot savu dzīvi - pelnīt naudu, veidot savas karjeras… Turpināja mēģināt nopelnīt, audzināt savus bērnus, apceļot pasauli, justies labi, ko nu kurais… Bet Čārlijs Kirks cīnījās ar nenobriedušiem un inficētiem prātiem un uzdrīkstējās runāt.
Un tagad, kad viņš ir miris, daudzi visdažādāko dzīves gājumu cilvēki saka, ka viņi dziļā cieņā novērtē un apbrīno viņa dzīvi un ka viņš ir bijis liels cilvēks. Bet viņa nāve mums liek jautāt: kāpēc mēs neesam tie lielie cilvēki? Kāpēc mēs bieži klusējam tur, kur vajadzētu runāt? Kāpēc mēs neapliecinām tur, kur vajadzētu apliecināt? Kāpēc mēs pietiekoši neieliekam darbu tur, kur vajadzētu audzināt nākamo paaudzi?
Kā Džordans Pītersons saka: runājiet patiesību vai vismaz nemelojiet! Tā būtu labākā piemiņa ne tikai Čārlija Kirka, bet katra mūsu paša dzīvei. Būsim lieli cilvēki - runāsim un apliecināsim patiesību.
Seko mums 
Esmu pret Stambulas konvenciju un jebkuru citu konvenciju, kas atdod suverēna varu nevēlētām, ideoloģiskām ārvalstu institūcijām. Šī konvencija ir nevis apņemšanās partneriem, ka mēs labticīgi ievērosim zināmas civilizētā sabiedrībā pieņemtas normas (un viņi mums attālināti iedos varbūt kādu atzīmi, kas ļaus citu valstu pilsoņiem rēķināties ar zināmu paredzamu tiesisko ietvaru), bet, ka mēs atdodam imūniem GREVIO inspektoriem teikšanu pār savu zemi, teikšanu par to, kāda veida patvaļīgi interpretētas “jebkādas vardarbības” mums būs viņu institucionalizētā uzraudzībā jāievieš un kādi normāli un sakārtotā divu dzimumu sabiedrībā nenovēršami stereotipi viņu ideoloģiskās noslieces dēļ mums būs “jāizskauž”. Tā nav vienošanās, tā ir neskaidru robežu pilnvaru atdošana.
Ekselences, godātie delegāti, vispirms vēlos pateikties Brazīlijas prezidentam un valdībai par viesmīlību. Mēs tiekamies ANO Klimata pārmaiņu COP30 konferencē. Šī gada konference ir veltīta globālai mobilizācijai. Lai kopīgi virzītos no sarunām uz mērķu īstenošanu.
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
