Būtu jāsāk diskusija par ilgtspējīgiem risinājumiem infekcijas izplatības ierobežošanai ieslodzījuma vietās
Pietiek lasītāja22.11.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ieslodzījuma vietu pārvalde ir norādījusi, ka arī Rīgas Centrālcietumā ir konstatēti vairāki Covid - 19 inficēšanās gadījumi (https://www.ievp.gov.lv/lv/jaunums/covid-19-izplatibas-ierobezosanai-ari-rigas-centralcietuma-izsludina-karantinu). Taču patiesībā šobrīd inficēto skaits ir krietni lielāks. Inficēto ieslodzīto un darbinieku skaits mērāms vairākos desmitos. Kontaktpersonu skaits ir vēl dramatiskāks vairāk par 100 personām.
Ieslodzījuma vietas ir atzītas par īpaši apdraudētām, jo, kā zināms, ieslodzīto pārapdzīvotība, pavājinātā imunitāte, nepilnvērtīgs uzturs, vāja medicīniskās aprūpes sistēma ir īpaši labvēlīga vide infekciju izplatībai.
Infekcijas izplatība cietumos ir visas sabiedrības problēma ne tikai cietuma administrācijas, Ieslodzījuma vietu pārvaldes un/vai Tieslietu ministrijas problēma. Infekcijas izplatība cietumos rada būtisku visas veselības aprūpes sistēmas noslogojumu, jo ir nepieciešama ātra masveida testēšana, papildu medicīniskā aprūpe, papildu personāls un papildu līdzekļi.
Ieslodzīto īpašās aizsardzības nepieciešamība izriet no šo personu īpašā tiesiskā stāvokļa t.i. ierobežoto tiesību, rīcības brīvības un iespēju dēļ. Līdz ar to ieslodzītie atrodas valsts aprūpē un arī aizsardzībā.
Ieslodzītie ikdienā ir pakļauti vairākiem ierobežojumiem, tostarp tādiem, kuri būtiski un ilgstoši skar šo personu tiesības un brīvības (https://www.satv.tiesa.gov.lv/cases/?page=6). Gan ārkārtas situācijas valstī, gan arī atsevišķi regulāri Ieslodzījuma vietu pārvaldes ieviesti ierobežojumi nolūkā mazināt infekcijas izplatību (https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/rigas-centralcietuma-atklaj-saslimsanu-ar-covid-19-un-izsludina-karantinu.a381639/) būtībā samazina līdz nullei jau tā nelielo tiesību apjomu ieslodzītām personām. Šādā situācijā ieslodzītie atrodas jau ilgāku laiku un atradīsies nenoteiktu laiku.
Pasaules Veselības organizācija (WHO) par prioritāti Covid - 19 infekcijas izplatības cietumos minimizēšanai un problēmas risināšanai kopumā norāda ieslodzīto atbrīvošanu (primāri pēc noteiktiem kritērijiem). (https://www.euro.who.int/en/health-topics/health-determinants/prisons-and-health/focus-areas/prevention-and-control-of-covid-19-in-prisons-and-other-places-of-detention/faq-prevention-and-control-of-covid-19-in-prisons-and-other-places-of-detention).
Kā rāda citu valstu pieredze, šāds risinājums ir pietiekami efektīvs, un ieslodzīto atbrīvošana neizraisa masveida nekārtības un/vai jaunu noziegumu vilni. Saskaņā ar jaunākajiem Eiropas Padomes datiem laika posmā no šī gada marta līdz septembrim Covid - 19 izplatības ierobežošanai tikuši atbrīvoti vismaz 143 tūkstoši ieslodzīto 25 valstīs (https://www.coe.int/en/web/human-rights-rule-of-law/-/mid-term-impact-of-covid-19-on-european-prison-populations). Līdz ar ko arī Latvijā šāds risinājums vismaz būtu apspriešanas vērts.
Šāds risinājums daļēji atrisinātu arī citas ieslodzījuma vietās pastāvošās problēmas, piemēram, a) pārapdzīvotība (https://www.tvnet.lv/6752897/ievp-nobazijusies-ka-latvijai-varetu-likt-slegt-daugavgrivas-cietuma-grivas-nodalu-ar-700-ieslodzitajiem); un b) ilgstoši masveida cilvēktiesību pārkāpumi, kuri ir jānovērš (https://www.cilvektiesibas.info/raksti/satversmes-tiesa-atskirigai-attieksmei-starp-sievietem-un-viriesiem-kas-izdarijusi-vienada-smaguma-noziegumu-nav-pamata).
Ievērojot minēto, aicinu uzsākt diskusiju par ilgtspējīgiem un samērīgiem risinājumiem infekcijas izplatības ierobežošanai ieslodzījuma vietās, neatstājot novārtā ieslodzīto personu tiesības, intereses un brīvības, un iesaistīties situācijas risināšanā.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
