Būtu tikai korekti un godīgi, ja pašreizējais aizsardzības ministrs saņemtu drosmi un atkāptos no amata

Pirmkārt, daudzi no mums jau kopš Krievijas uzsāktā kara Ukrainā 2022. gada februārī sevi bija mierinājuši ar domu – ja kaut kas tamlīdzīgs notiktu ar mums, reakcija būtu zibenīga. Jo Latvija ir NATO dalībvalsts. Jo Latvijā ir profesionāli Nacionālie bruņotie spēki. Jo aizsardzībai ik gadu tiek atvēlēti nu jau nepilni 3% no iekšzemes kopprodukta. Taču realitātē Krievijas drons kaitējumu nevienam nenodarīja tāpēc, ka nokrita pats, turklāt lauka vidū, nevis tāpēc, ka to jau pie robežas būtu notriekuši mūsu pašu bruņotie spēki vai NATO sabiedrotie.

Gribu ticēt, ka šis incidents ir licis atbildīgajiem dienestiem izdarīt nepieciešamos secinājumus, lai šāda absurda situācija nākotnē tomēr vairs nebūtu iespējama.

Otrkārt, faktiski šokējoša bija atbildīgo amatpersonu, tostarp aizsardzības ministra Andra Sprūda, reakcija uz notikušo. Sākotnēji varēja rasties sajūta, ka vadošās amatpersonas pašas nezina, kas un kā īsti notika ar to dronu.

Tikai dienu vēlāk, kad sabiedrībā jau bija radīta panika, Sprūds kopā ar divām augsta ranga militārajām amatpersonām sarīkoja preses konferenci, kurā tika skaidrots, ka Latvijas bruņotie spēki un gaisa spēki monitorējuši situāciju saistībā ar sveša kaujas drona ielidošanu mūsu valsts teritorijā, ka atbildīgie dienesti darbojušies atbilstoši dažādiem procedūru līmeņiem un, protams, bijusi arī sadarbība ar partneriem NATO valstu iekšienē. Bijusi informēta arī NATO komandvadība, kā arī bijusi cieša informācijas apmaiņa ar mūsu valsts kaimiņiem.

Tiesa gan, neviens no preses konferences dalībniekiem nespēja atbildēt uz žurnālistu jautājumiem, kas konkrēti traucēja notriekt šo dronu vai vismaz pacelt gaisā NATO spēku lidmašīnas. Vēl interesantāku šo situāciju padarīja fakts, ka vien desmit dienas pēc incidenta ar dronu NATO gaisa spēki tika veiksmīgi aktivizēti un iznīcinātāji lidoja pār Latviju, lai reaģētu uz... palielu zosu baru.

Tas viss liek domāt, ka pietiekami ilgu laiku mēs pat nenojautām, ka kaut kur NATO gaisa telpā netraucēti lidinās naidīgas valsts kaujas drons.

Vēl interesantāka situācija izveidojās, kad pastiprināti par incidentu ar Krievijas kaujas dronu sāka interesēties mediji, noskaidrojot, ka bruņotie spēki par drona ielidošanu uzzinājuši no... Valsts policijas. Tas savukārt liek domāt, ka nevis NBS kaut ko ir monitorējuši, bet gan kusli reaģējuši uz policijas sniegtajām ziņām.

Arī vietējās pašvaldības ir atzinušas, ka ilgu laiku saistībā ar notikušo dzīvojušas informācijas vakuumā no aizsardzības resora puses. Neatbildēts arī palicis jautājums par to, no kurienes tad īsti tas drons Latvijā ielidoja. No Baltkrievijas, kā visu laiku Aizsardzības ministrija apgalvo, vai arī tomēr no Krievijas? Un šajā kontekstā mūsu Aizsardzības ministrijas politika ļoti atgādina divus citus iepriekšējo gadu notikumus.

Viens no tiem, bet pietiekoši spilgts, lai to pieminētu, bija melošanas piemērs pēc Čornobiļas AES katastrofas 1986. gada 26. aprīlī, kad, uzsprāgstot kodolreaktoram, apkārtnē tika izmests ļoti liels radioaktīvo vielu daudzums. PSRS politiskā vadība sākotnēji bija nolēmusi slēpt no sabiedrības notikušo katastrofu. Faktiski sabiedrība par notikušo uzzināja vien pēc tam, kad to, kas ir noticis, saprata rietumvalstu dienesti.

Kopš tā laika ir pagājuši daudzi gadi, PSRS sabrukusi un Latvija ir demokrātiska valsts, bet zināmas pazīmes liecina, ka atsevišķu politiķu, amatpersonu domāšana acīmredzot nav mainījusies.

Taču paralēles šeit var vilkt arī ar kādu krietni vien nesenāku notikumu tepat Latvijā. Masu mediji 2016. gadā ziņoja, ka toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs, kurš bija apņēmies ieguldīt pūles, lai mazinātu garās rindas uz valsts nodrošinātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, Latvijas Onkoloģijas centrā, iespējams, apgājis rindu, lai viņam tiktu veikta neliela ķirurģiska operācija. Tobrīd Belēvičs minēto paziņojumu nodēvēja par apmelošanu un noliedza, ka būtu apgājis šo rindu, taču vēl nedaudz vēlāk atklājās, ka ministrs tomēr to ir darījis.

Kad patiesība pilnībā bija nākusi gaismā, Belēvičs atvainojās gan mediķiem, gan Latvijas sabiedrībai kopumā un atkāpās no ministra amata. Viņš bija spiests atkāpties – un nevis par attiecīgā veselības aprūpes pakalpojuma saņemšanu bez rindas, bet gan... par melošanu. Zīmīgi bija arī Belēviča vārdi, paziņojot par demisiju, – mazi meli velk līdzi lielākus melus... Kādēļ par šo notikumu manas valdības laikā pirms astoņiem gadiem atcerējos tagad? Kā redzams, jautājums par to, cik lielā mērā aizsardzības ministrs ir bijis atklāts pret sabiedrību Krievijas drona jautājumā, ir aktuāls.

Būtu tikai korekti un godīgi pret sevi, valdību, mūsu valsts aizsardzības sistēmu un sabiedrību kopumā, ja pašreizējais aizsardzības ministrs saņemtu drosmi un atkāptos no amata.

Novērtē šo rakstu: