Būvinženieris: kamēr nemainīs būvuzraugu sistēmu, neviena būve nebūs droša
PIETIEK02.06.2016.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kamēr darbosies pašreizējā sistēma, kad būvuzraugu izvēlas un apmaksā pats objekta pasūtītājs, tikmēr arī neviens nevarēs būt pārliecināts, ka būves Latvijā ir drošas. Par to ir pārliecināts sertificēts būvinženieris Nikolajs Zaičenko, kurš joprojām uzskata, ka Zolitūdes traģēdijā vainojama ir būvuzraudzības sistēma, kas pieļāva, ka veikala ekspluatācijas laikā turpinās būvdarbi uz jumta.
Pēc Zaičenko domām, lai arī vārdos pēc Zolitūdes traģēdijas visi metās sakārtot būvniecības sfēru, joprojām pēc būtības nekas nav mainījies. “Mainījusies procedūra, mainījusies forma, bet saturs nav mainījies,” pauž būvinženieris, piebilstot, ka diemžēl to neviens negrib mainīt, jo pastāv spēcīgs attīstītāju lobijs, kuri nav ieinteresēti pamatīgākā un skrupulozākā būvuzraudzībā. Turklāt visa likumdošana esot balstīta uz to, ka būvuzraugam būs ļoti augsta atbildības izjūta, spēcīga misijas apziņa un viņš būvuzraudzību veiks pēc tīrākās sirdsapziņas, nedomājot par materiālo pusi un saviem nākotnes ienākumiem.
Būvinženieris ir pārliecināts, ka kardināli jāmaina būvuzraugu izraudzīšanas sistēma, organizējot to līdzīgu kā maksātnespējas administratoru iecelšanu, kad maksātnespējīgajam administratoru izvēlas datorizēta sistēma pēc nejaušības principa (vismaz teorētiski), nevis tā, kā ir tagad, kad būvuzraugu izvēlas pats pasūtītājs un būvuzraugs ir spiests pielāgoties pasūtītāja interesēm, lai nezaudētu iespēju, ka viņu vēlreiz izraudzīsies kā būvuzraugu.
“Kad es būšu būvuzraugs, kuru izraudzīsies sistēma, un es uzraudzīšu šo objektu nevis tāpēc, ka mani izvēlējās pasūtītājs, kura intereses es pārstāvu, bet es pārstāvēšu sabiedrības intereses un pasūtītājam būs pienākums maksāt valsts noteikto tarifa likmi man kā būvuzraugam, tad es varēšu uzvesties pavisam citādāk. Man būs cits statuss,” ir pārliecināts Zaičenko.
Pašreiz būvuzraugi bieži vien ir spiesti pievērt acis uz dažādām neatbilstībām, jo to novēršana pasūtītājam izmaksātu pārāk dārgi. “Ja es teikšu, ka ir jāizmanto trīs reizes dārgāki materiāli, pasūtītājs nākamajā reizē vairs neizraudzīsies mani kā būvuzraugu, jo es viņam pārāk dārgi izmaksāju. Viņš labāk slēgs līgumu ar tādu būvuzraugu, kurš pievērs acis uz kādiem sīkumiem, jo tad viņš varēs ieekonomēt,” secina Zaičenko.
“Nevienam attīstītājam nav vajadzīgs būvuzraugs, kas viņam tiks uzlikts obligātā kārtā. Nedod, Dievs, viņš būs pārāk principiāls vai pārāk godīgs. Ko es ar viņu darīšu!?” spriež būvinženieris.
Ja būvuzraugus izvēlētos datorizēta sistēma, nevienam būvuzraugam nebūtu jāuztraucas, ka viņa principialitāte un piekasīgums varētu atstāt viņu bez darba, jo uzraugāmos objektus noteiks nevis pasūtītāju izvēle, bet gan neatkarīga sistēma,” uzskata Zaičenko.
Viņš neslēpj, ka arī pats savā praksē pievēris acis uz dažiem sīkumiem, lai izdabātu pasūtītājam. Turklāt būvuzraugs ir pārliecināts, ka tā dara lielākā daļa viņa kolēģu, jo šādu rīcību faktiski diktē attīstītāju uzstādītie noteikumi.
Zaičenko arī min konkrētu piemēru, kur nav ievērotas būvniecības normatīvu prasības. “Aizbrauciet uz Stradiņa universitāti Anniņmuižas bulvārī. Nav nevienas ugunsdrošas sienas tur, kur viņām bija jābūt. Ir ugunsdrošas durvis, bet sienu nav,” norāda būvinženieris.
Pēc viņa stāstītā, pārkāpumi, uz kuriem piever acis būvuzraugi, ir nevis par objekta kā tāda drošību, bet par drošību tajos brīžos, kad iestājas kāds negadījums, piemēram, ugunsgrēks. “Būs ugunsnedrošas sienas, degošas izolācijas. Kamēr ugunsgrēka nav, viss ir kārtībā. Ja nebūs ugunsgrēka, tad ugunsdzēšanas sistēmas un nedegošas izolācijas nemaz nav vajadzīgas. Uz to spekulē visi, pilnīgi visi,” pārliecināts Zaičenko.
Būvinženieris arī piedāvā risinājumu gadījumiem, kad pasūtītāju neapmierina datorsistēmas izvēlētais būvuzraugs. Tam varētu izveidot pārsūdzēšanas un apstrīdēšanas institūciju ar tiesībām atņemt tiesības veikt būvuzraudzību personām, kas pieļāvušas būvuzraudzībā pārkāpumus. Turklāt pasūtītāji līdztekus būvuzraugam var arī algot konsultantus, ja vēlas dubultā pārliecināties par būves drošību.
Viņš rosina valstiski noteikt tarifa likmi būvuzraugam, kas pasūtītājam būtu jāmaksā par šo obligāto pasākumu. Tad arī būvuzraugi varētu veikt savu darbu pēc tīrākās sirdsapziņas, nebaidoties, ka paliks bez darba savas principialitātes un nelokāmības dēļ.
“Šī ir problēma, kas jāceļ valsts līmenī, jo es nevaru viens to iekustināt,” pauž Zaičenko. Viņš ir arī kritisks par pēc Zolitūdes traģēdijas izveidotā Būvniecības valsts kontroles biroja darbību. “Pēteris Druķis šobrīd ir izdarījis darbību, kuru var nosaukt par zara zāģēšanu, uz kura sēdi. Visi no sākuma ļoti baidījās no Būvniecības kontroles biroja inspektoriem, tai skaitā arī es. Kad es ieraudzīju, kas nāk pārbaudīt, ko raksta un kā pārbauda, es sapratu, ka tie paši vecie pensionāri nāks un paskatīsies, un neko īsti neatradīs, jo viņi neorientējas likumdošanā tik daudz, cik būtu nepieciešams. Īpaši tas, kas attiecas uz projektēšanu, nedrošu pazīmju noteikšanu un identificēšanu,” konstatējis Zaičenko.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
