Iesaki rakstu: 
Nesen laikrakstam DDD bija pilngadība, precīzāk, deviņpadsmit gadiņu. Vai tas ir tikai deviņpadsmit vai jau, to lai katrs izdomā pats. Es šoreiz par ko citu. Par cāļiem un ne tikai.
DDD tātad – Deokupācija, dekolonizācija un deboļševizācija.
Runā, ka cāļus skaita rudenī, padarīto un sasniegto novērtē pēc darbu veikšanas. Par cik milimetriem no iecerētajiem kilometriem esam pietuvojušies šiem mērķiem?
Ir bijis gana daudz dažādu organizāciju un politisku partiju. Dažādu nosaukumu organizāciju, kuras aicināja un aicina uz latviskumu, patriotiskumu, godīgumu. Ir bijis gana daudz mīlestības pret tuvāko, tautu un valsti, aicinājumu un sludinājumu.
Par cik milimetriem ir izdevies šiem cēlajiem mērķiem pietuvināties un tos sasniegt? Dažādas reliģijas un dažādas baznīcas tūkstošiem gadu aicina uz cilvēkmīlestību, uz dvēseles kopšanu. Par cik milimetriem ir izdevies šo sasniegt?
Protams, lai jel ko vērtētu, ir tikai viens veids, kā to darīt objektīvi. Tas ir – salīdzinot. Kas par sākumā minēto liecina, kādas ir vēstures liecības? Man zināmās vēstures liecības ir fiksētas un pat iekaltas dažādos vēsturiskos pieminekļos un citās laikmeta zīmēs, kā arī dažādos literāros un vēsturiskos rakstu darbos. Grāmatās, poēmās, dzejoļos, dziesmās, dainās un pat pasakās.
Daži indivīdi
Tad cik lielā mērā šo aicinājumu, šo darbību rezultātā mēs esam kļuvuši tādi, ka ir bijusi jēga un ir attaisnojusies organizēšanās, mērķu izvirzīšana, veidošana, pat ziedošanās šo mērķu labad? Par cik? Vienīgais, kur es visā minētajā saskatu jēgu, ir tajā, ka, iespējams, šo darbību rezultātā ir izdevies piebremzēt lejupslīdi un tikai.
Ja mēs skatāmies uz tautu, uz nāciju, uz cilvēci kopumā, tad ne par kādiem sasniegumiem šajās jomās mēs runāt nevaram.
Dažu indivīdu dzīvē mēs varam novērot un konstatēt šo attīstību, šo izaugsmi. Savukārt, uz katru minēto būs daudz to piemēru, kuri liecina nevis par pilnveidošanas un izaugsmi, bet pagrimumu. Tie ir tikai izņēmumi, bet vairums cilvēku ir pakļāvušies zemes pievilkšanas spēkam un nevis kāpuši pa virtuālajām kāpnēm uz augšu, bet, nepretojoties gravitācijas likumiem, devušies lejup.
Man nav nekādu pierādījumu, ka šo dažu indivīdu attīstību, izaugsmi un citu, kas ar to saistīts, būtu veicinājusi, kardināli ietekmējusi, padarījusi par iespējamu kādas partijas ideoloģija, kādas devīzes vai aicinājumi. Kādas partijas, kāda laikraksta esība vai neesība.
Vai vispār šajā ziņā ir iespējams ko mainīt? Vai mēs kārtējo reizi nestumjam mākoņus?
Es šo mākoņstumšanas teoriju bieži atkārtoju, jo, manuprāt, tā lieliski šo situāciju ilustrē.
Tas ir, kad kāds kādam rāda ar pirkstu uz debesīm un jautā: vai redzi mākoņus? Uzrunātais atbild – jā. Tad pirmais atkal jautā: vai redzi, tie kustas? Uzrunātais piekrītoši māj ar galvu. Tad pirmais atkal jautā: vai zini, kāpēc tie kustas? Nezinu, atbild tas, kuram jautā. Tad pirmais lepni izslējies paziņo: tāpēc, ka es tos stumju, kaut patiesībā pūš vējš.
Kritiķi teiks, ka Leonards atkal apgalvo, ka nekas nav jādara, jo neko nevarot izdarīt. Tā nav, un es to neapgalvoju. Izdarīt var daudz ko, un pierādījums tam ir visapkārt. Pat dators, ar kuru šo rakstu, to pierāda, jo arī to kādi ir spējuši uzražot. Bet ir arī bezgala daudz pierādījumu citām varēšanām.
Piemēram, ieej lielveikalā, un tev būs sajūta, ka esi Krievijā, bet ne Latvijā, iekāp sabiedriskajā transportā un tu pārliecināsies, ka latvieši ir minoritāte savā dzimtenē. Tas nav radies nejauši, un tā nav noticis bez cēloņiem un sekām. Lai tā būtu, bija gana daudz to, kuru rīcības, domu un darbu rezultātā ir izveidojusies tāda realitāte.
Darīt vajag, pat ja liekas, ka nav cerību. Ir tomēr jāmēģina, kaut vai uzturot cīņas garu un ieturot skaidru virzienu uz mērķi! Ir patiesi teikts, ka tiks piedots, ja nevarēji, bet ne tad, ja negribēji...
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
