Iesaki rakstu: 
Ja tev, cienījamais lasītāj, ar vārdu “guberņa” ir radušās asociācijas ar Krievijas provinci, bet vietvārds “Dundaga” asociējas ar vienu no latviskākajiem, lai arī mazapdzīvotākajiem novadiem mūsu valsts ziemeļrietumos, tad zini, ka esi uz pareizā ceļa. Šokējoši, bet pārliecinoši – soli pa solim mūsu novadu pārņem krieviskas guberņas gars un vara. Daudzi baidās, daži ir finansiāli atkarīgi, bet es vairs nevēlos klusēt. Dundagas novadā, uzpērkot dažādus zemesgabalus, aizvadīto 20 gadu laikā ir izveidota norobežota un, varētu sacīt, pat nocietināta pusotra tūkstoša hektāru plaša medību cariste, kas, kā brīžiem šķiet, nav pakļauta valsts varai.
Izbalējuši dzīvnieku kauli, nomauktas ādas, vilku sarkanie kautķermeņi bez ādas un pat to nogrieztie dzimumorgāni jūsu īpašumā, uz jūsu ceļa, pie mājas un pastkastes. Vai jums tas atgādina šausmu filmu vai spriedzes trilleri? Ko Jūs, Dundagā tā mēdz būt ikdiena. Tiesa, par pelēku to nenosauksi, bet, ja kaimiņos ir paša Vitālija Galaiska medību cariste, tad protieties: cars logu uz Baltijas jūru un Irbes jūras šaurumu cērt – pārdodiet zemi vai kļūsiet par psiholoģiskā realitātes šova ilgspēlējošiem dalībniekiem.
Protams, ja nav notikusi tiesa un nav atskanējis tiesas spriedums, būtu nepieklājīgi novelt to visu uz nelielās, bet ņiprās caristes sūrā valdnieka pleciem. Esot korekts, precizēšu, ka viss minētais, iespējams, ir tikai un vienīgi sakritība. Turklāt tas notiek vienīgi ar neprašām, kas dzīvo līdzās Galaiska īpašumiem. Zinu, esot neuzmanīgs, varu vēl saņemt aizrādījumu par atdzimstošu fašismu manā personā. Galu galā augstu godātais Galaiska kungs katru gadu mūsu novada Vīdales ciemā ir “lielās uzvaras” dienas – 9.maija – svinību patrons un mecenāts. Ikkatrs, kuru neremdināmas slāpes nomoka, šajā plaukstošajā pavasara dienā, kad civilizētā sabiedrība svin Eiropas dienu, var saņemt degvīna strautu un alus upju patīkamu veldzējumu komplektā ar saldām konfektēm, salūtu un apvidus spēkrata atskaņotu Katjušu pie ciema veikala durvīm.
Portālā Pietiek ir interesanta rubrika – Viņiem vēl nepietiek. Kā jums liekas, vai Galaiskim pietiek ar iepriekš minēto? Diemžēl nepietiek. Galaiskim piederošas videokameras nekaunīgi filmē ne vien notiekošo pašam piederošos īpašumos, bet arī uz servitūta ceļiem ar kaimiņiem un pat uz valsts ceļa Vīdale – Neveja notiekošo. Kā jums liekas, vai tas jelkādā veidā saskan ar ES Vispārējo datu aizsardzības regulu un uz tā pamata izstrādāto Fizisko personu datu apstrādes likumu? Jā, Rīga no Dundagas ir tālu, bet Brisele ir vēl tālāk, un Lielais brālis Tevi tik vēro. Kāpēc? To skaidri nezina neviens dundadznieks. Tas jājautā augstajam caram!
Ceļa barjeru bloķēti ceļi Galaiska īpašumu robežās, lamatas naglotu dēļu paskatā, sagāzti koki un videokameru nocietināts īpašumu komplekss uz Slīteres nacionālā parka robežas, dažu kilometru attālumā no Latvijas ārējās robežas un starptautiskā kuģu ceļa, pa kuru, starp citu, kursē arī mūsu kaimiņvalsts Krievijas jūras militārie transporta līdzekļi maršrutā Kaļiņingrada – Pēterburga – Kaļiņingrada. Jā, PSRS laikā šī teritorija kā Padomju impērijas ārējā pierobeža bija stingri slēgta teritorija, jo tolaik tika uzskatīta par militāri stratēģiski īpašu zonu. Bet ne par to šoreiz stāsts.
Ja dzīvojiet blakus Galaiskim, tad rēķinieties, ka naktī Jums garām pa publiskas lietošanas ceļu var pabraukt apvidus auto vai kvadracikls bez gaismām. Galaiska kungs cīnoties ar malumedībām, tāpēc mīlot naksnīgas aktivitātes, tērpies kamuflāžas tipa apģērbā, kas pilnīgas nejaušības pēc atgādina Krimas “zaļos cilvēciņus”. Nebaidieties apciemot mūsu novadu, jo Galaiska kungam ir nakts redzamības brilles. Viņš jūs redzēs, bet jūs viņu ne. Ja tā būtu piektdienas vakara filma, man būtu jautri. Diemžēl tumsā uz ceļa – ne pārāk.
Bet jūs vienalga brauciet ciemos. Tiesa, ceļš Gruži – Slīteres bāka ir bloķēts, bet tas nekas – bez bākas apskates var iztikt. Vēl mums novadā ir trešais lielākais ozols Baltijā – Rīgzemju ozols, kura apkārtmērs pārsniedz
Kāpēc es par to visu rakstu? Vai lai šokētu jūs, cienījamie lasītāji? Atzīšu, ka daļēji jā, jo savā agrīnā jaunībā, akurāt ap gadu tūkstošu miju, biju iedomājies, ka tādas lietas var notikt vien dziļā Sibīrijas nomalē, bet ne jau Eiropas valstī. Romantiski, bet tas bija kļūdaini. Šīs publikācijas mērķis ir novērst visatļautību un pievērst arī Rīgas kungu uzmanību notiekošajam mūsu novadā. Man derdz, ja Valsts datu inspekcija neredz pārkāpumus pati un uz telefona zvaniem nereaģē. Man ir trauksmaini, ja novada šefs var regulāri viesoties pie medību cara, bet nezināmu personu izmētātos dzīvnieku kaulus un ķermeņus savāc pašvaldības policisti. Man ir neziņa, ar ko beigsies pašlaik ierosinātais kriminālprocess par dzīvnieku līķu daļu izmētāšanu, jo zinu, ka arī Dabas aizsardzības pārvaldes inspektori nemēdz gadiem pamanīt pārkāpumus Nacionālā parka teritorijā, kas notikuši pie pašām caristes robežām. Parakstīšos kā Jānis, jo novads mums mazs, mazapdzīvots, bet Rīga tālu...
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
