Iesaki rakstu: 
Ja tev, cienījamais lasītāj, ar vārdu “guberņa” ir radušās asociācijas ar Krievijas provinci, bet vietvārds “Dundaga” asociējas ar vienu no latviskākajiem, lai arī mazapdzīvotākajiem novadiem mūsu valsts ziemeļrietumos, tad zini, ka esi uz pareizā ceļa. Šokējoši, bet pārliecinoši – soli pa solim mūsu novadu pārņem krieviskas guberņas gars un vara. Daudzi baidās, daži ir finansiāli atkarīgi, bet es vairs nevēlos klusēt. Dundagas novadā, uzpērkot dažādus zemesgabalus, aizvadīto 20 gadu laikā ir izveidota norobežota un, varētu sacīt, pat nocietināta pusotra tūkstoša hektāru plaša medību cariste, kas, kā brīžiem šķiet, nav pakļauta valsts varai.
Izbalējuši dzīvnieku kauli, nomauktas ādas, vilku sarkanie kautķermeņi bez ādas un pat to nogrieztie dzimumorgāni jūsu īpašumā, uz jūsu ceļa, pie mājas un pastkastes. Vai jums tas atgādina šausmu filmu vai spriedzes trilleri? Ko Jūs, Dundagā tā mēdz būt ikdiena. Tiesa, par pelēku to nenosauksi, bet, ja kaimiņos ir paša Vitālija Galaiska medību cariste, tad protieties: cars logu uz Baltijas jūru un Irbes jūras šaurumu cērt – pārdodiet zemi vai kļūsiet par psiholoģiskā realitātes šova ilgspēlējošiem dalībniekiem.
Protams, ja nav notikusi tiesa un nav atskanējis tiesas spriedums, būtu nepieklājīgi novelt to visu uz nelielās, bet ņiprās caristes sūrā valdnieka pleciem. Esot korekts, precizēšu, ka viss minētais, iespējams, ir tikai un vienīgi sakritība. Turklāt tas notiek vienīgi ar neprašām, kas dzīvo līdzās Galaiska īpašumiem. Zinu, esot neuzmanīgs, varu vēl saņemt aizrādījumu par atdzimstošu fašismu manā personā. Galu galā augstu godātais Galaiska kungs katru gadu mūsu novada Vīdales ciemā ir “lielās uzvaras” dienas – 9.maija – svinību patrons un mecenāts. Ikkatrs, kuru neremdināmas slāpes nomoka, šajā plaukstošajā pavasara dienā, kad civilizētā sabiedrība svin Eiropas dienu, var saņemt degvīna strautu un alus upju patīkamu veldzējumu komplektā ar saldām konfektēm, salūtu un apvidus spēkrata atskaņotu Katjušu pie ciema veikala durvīm.
Portālā Pietiek ir interesanta rubrika – Viņiem vēl nepietiek. Kā jums liekas, vai Galaiskim pietiek ar iepriekš minēto? Diemžēl nepietiek. Galaiskim piederošas videokameras nekaunīgi filmē ne vien notiekošo pašam piederošos īpašumos, bet arī uz servitūta ceļiem ar kaimiņiem un pat uz valsts ceļa Vīdale – Neveja notiekošo. Kā jums liekas, vai tas jelkādā veidā saskan ar ES Vispārējo datu aizsardzības regulu un uz tā pamata izstrādāto Fizisko personu datu apstrādes likumu? Jā, Rīga no Dundagas ir tālu, bet Brisele ir vēl tālāk, un Lielais brālis Tevi tik vēro. Kāpēc? To skaidri nezina neviens dundadznieks. Tas jājautā augstajam caram!
Ceļa barjeru bloķēti ceļi Galaiska īpašumu robežās, lamatas naglotu dēļu paskatā, sagāzti koki un videokameru nocietināts īpašumu komplekss uz Slīteres nacionālā parka robežas, dažu kilometru attālumā no Latvijas ārējās robežas un starptautiskā kuģu ceļa, pa kuru, starp citu, kursē arī mūsu kaimiņvalsts Krievijas jūras militārie transporta līdzekļi maršrutā Kaļiņingrada – Pēterburga – Kaļiņingrada. Jā, PSRS laikā šī teritorija kā Padomju impērijas ārējā pierobeža bija stingri slēgta teritorija, jo tolaik tika uzskatīta par militāri stratēģiski īpašu zonu. Bet ne par to šoreiz stāsts.
Ja dzīvojiet blakus Galaiskim, tad rēķinieties, ka naktī Jums garām pa publiskas lietošanas ceļu var pabraukt apvidus auto vai kvadracikls bez gaismām. Galaiska kungs cīnoties ar malumedībām, tāpēc mīlot naksnīgas aktivitātes, tērpies kamuflāžas tipa apģērbā, kas pilnīgas nejaušības pēc atgādina Krimas “zaļos cilvēciņus”. Nebaidieties apciemot mūsu novadu, jo Galaiska kungam ir nakts redzamības brilles. Viņš jūs redzēs, bet jūs viņu ne. Ja tā būtu piektdienas vakara filma, man būtu jautri. Diemžēl tumsā uz ceļa – ne pārāk.
Bet jūs vienalga brauciet ciemos. Tiesa, ceļš Gruži – Slīteres bāka ir bloķēts, bet tas nekas – bez bākas apskates var iztikt. Vēl mums novadā ir trešais lielākais ozols Baltijā – Rīgzemju ozols, kura apkārtmērs pārsniedz
Kāpēc es par to visu rakstu? Vai lai šokētu jūs, cienījamie lasītāji? Atzīšu, ka daļēji jā, jo savā agrīnā jaunībā, akurāt ap gadu tūkstošu miju, biju iedomājies, ka tādas lietas var notikt vien dziļā Sibīrijas nomalē, bet ne jau Eiropas valstī. Romantiski, bet tas bija kļūdaini. Šīs publikācijas mērķis ir novērst visatļautību un pievērst arī Rīgas kungu uzmanību notiekošajam mūsu novadā. Man derdz, ja Valsts datu inspekcija neredz pārkāpumus pati un uz telefona zvaniem nereaģē. Man ir trauksmaini, ja novada šefs var regulāri viesoties pie medību cara, bet nezināmu personu izmētātos dzīvnieku kaulus un ķermeņus savāc pašvaldības policisti. Man ir neziņa, ar ko beigsies pašlaik ierosinātais kriminālprocess par dzīvnieku līķu daļu izmētāšanu, jo zinu, ka arī Dabas aizsardzības pārvaldes inspektori nemēdz gadiem pamanīt pārkāpumus Nacionālā parka teritorijā, kas notikuši pie pašām caristes robežām. Parakstīšos kā Jānis, jo novads mums mazs, mazapdzīvots, bet Rīga tālu...
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
