Iesaki rakstu: 
Burtiski pirms dažām dienām Maskava atsauca no Krievijas vēstniecības Bulgārijā pirmo sekretāru, kad Bulgārijas prokuratūra attiecīgajam krievu diplomātam izvirzīja apsūdzības par spiegošanu Krievijas labā, kā to pavēstīja Bulgārijas amatpersonas.
Šāds Bulgārijas gājiens uzskatāms par pārsteigumu, jo pērn Bulgārija atteicās izraidīt Krievijas diplomātus saistībā ar Lielbritānijā notikušo bijušā Krievijas dubultaģenta Sergeja Skripaļa saindēšanu.
Bulgārijas prokuratūra izmeklēšanas gaitā ir guvusi neapgāžamus pierādījumus, lai izvirzītu apsūdzības pret Krievijas pilsoni spiegošanā. Kārtējā Kremļa spiegu skandāla priekšvakarā notika sanāksme, kurā Bulgārijas puse pieprasīja Krievijas vēstniekam atsaukt diplomātu. Saskaņā ar Bulgārijas Ārlietu ministrijas pausto informāciju krievu spiegs ir jau pametis Bulgāriju. Krievu spiega vārds pagaidām tiek turēts noslēpumā.
Neskatoties uz gūtajiem neapgāžamajiem pierādījumiem, kā parasti diplomātiskās imunitātes dēļ prokuratūra nav varējusi arestēt vainīgo, tādēļ šī lieta tika nodota Bulgārijas Ārlietu ministrijai.
Bulgārijas Ārlietu ministrijai ir pamatotas aizdomas, ka spiegošanā pieķertais diplomāts iepriekš ir strādājis arī citās Krievijas vēstniecībās Eiropas Savienības valstīs, tostarp Latvijā, Polijā un Lietuvā.
Kopš 2018. gada septembra Krievijas vēstniecības pirmais sekretārs „veica izlūkošanu, regulāri rīkojot slepenas tikšanās”, norādīja prokuratūra. Tās bijušas tikšanās ar Bulgārijas pilsoņiem, arī ar augsta ranga amatpersonām, kurām ir piekļuve slepenai informācijai par Bulgāriju, Eiropas Savienību un NATO.
Sazinoties ar Bulgārijas tiesībsargājošajām institūcijām, medijiem izdevās noskaidrot, ka attiecīgais Krievijas diplomāts ir, iespējams, specdienestu darbinieks, kurš laika posmā no 2017. gada līdz šim brīdim samērā bieži ir devies vizītēs uz Briseli, lai tiktos ar Eiropas Parlamenta deputātiem. Anonīmi avoti Briselē atklāj, ka pieķertais krievu spiegs bija izveidojis īpaši draudzīgas attiecības ar Latvijas eiroparlamentāriešiem Andreju Mamikinu, Tatjanu Ždanoku, Miroslavu Mitrofanovu, kā arī ar Igaunijas pārstāvi Eiropas Parlamentā Janu Toomu.
Interesanti, ka iepriekš minētais spiegs agrāk ticis manīts arī Krievijas vēstniecībā Latvijā, laikā, kad tur bieži viesojās Rīgas bijušais mērs Nils Ušakovs. Šeit būtu jāatgādina, ka pašreizējais Latvijas Eiropas Parlamenta deputāts Nils Ušakovs reiz jau bija iesaistīts līdzīgā spiegošanas skandālā Latvijā. Nopludināta e-pasta sarakste starp Krievijas vēstniecību un Rīgas mēru liecināja, ka Ušakovs atskaitījās par paveikto Krievijas vēstniecības Rīgā rezidējošam spiegam Aleksandram Hapilovam, kurš 2009.gada pavasarī tika izraidīts no Latvijas. Nils Ušakovs viņam sūtīja diezgan nepārprotama satura vēstules ar lūgumu piešķirt Krievijas vēstniecības finansējumu, iespējams, par sniegtajiem „pakalpojumiem”.
Savukārt vēl viena Latvijas eiroparlamentārieša Andra Amerika vārds figurē Latvijas simtgades korupcijas lietā pret Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru Rimšēviču, kurš 2018.gadā tika pieķerts „sadarbojamies” ar bijušām augsta ranga Krievijas militārpersonām un specdienestu darbiniekiem, piemēram, Alekseju Gorjunovu, Dmitriju Ppļiščikovu, Pjotru Fjodorovu, Sergeju Aņīsinu.
Tā kā Bulgārijas prokuratūrai izmeklēšanā izdevās noskaidrot, ka krievu spiega rīkoto sanāksmju mērķis bija iegūt informāciju, kas satur valsts noslēpumu, par to vēl piedāvājot zināmu samaksu, ir pamatotas aizdomas, ka arī Latvijas un Igaunijas eiroparlamentārieši, kuriem attiecīgajos brīžos ir bijušas pielaides konfidenciālajai informācijai, ir tirgojuši Latvijas, Igaunijas un pat Eiropas Savienības noslēpumus Krievijas specdienestiem.
Pastāv pamatotas aizdomas, ka no Bulgārijas izraidītais krievu spiegs ne tikai ir veicis spiegošanas aktivitātes Krievijas labā, bet arī ir apzinājis un veidojis prokremliski noskaņotu cilvēku grupu, ar kuru potenciāli varētu iesaistīties Bulgārijas iekšējās stabilitātes graušanā, līdzīgi kā tas notiek Latvijā jau kopš 1991.gada. To īpaši labi varēja redzēt un sajust Latvijā arī 2017. un 2018. gadā, kad, kūdot Latvijas krievvalodīgo sabiedrības daļu, tika rīkoti protesti pret izglītības reformu, kā arī Nila Ušakova un Andra Amerika atbalsta akcijas, kad pret šiem korumpētajiem politiķiem KNAB sāka izvirzīt apsūdzības korupcijā.
Kārtējais krievu spiegu skandāls Bulgārijā liek aizdomāties, vai tik iepriekš minētie Latvijas un Igaunijas eiroparlamentārieši nav saņēmuši gan morālu, gan finansiālu atbalstu „neoficiālu” Eiropas Parlamenta deputātu braucienu organizēšanai uz Sīriju pie diktatora Assada un Krievijas okupēto Krimu. Tikpat labi, šie cilvēki ir saņēmuši naudu no Krievijas specdienestu aģentiem, lai rīkotu protestus un priekšvēlēšanu kampaņas, lai nodrošinātu maksimāli lielāku prokremlisko elementu pārstāvniecību Austrumeiropas valstu parlamentos un valdībās.
Interesanti ir tas, ka burtiski pirms dažās stundām Polijas tiesībsargājošās institūcijas ir aizturējušas kādu Polijas Militārās īpašuma aģentūras darbinieku par identisku noziegumu, proti, spiegošanu Krievijas labā. Pārmeklējot aizdomās turētā dzīves un darbavietas, Polijas tiesībsargājošās iestādes konfiscējušas ieročus un munīciju, kā arī vairākus datu nesējus un viltotus personas dokumentus. Arī Rimšēvičam it kā esot bijusi Latvijas nepilsoņa pase, par kuru Latvijas SAB neko nezināja! Varbūt draugi no Krievijas izpalīdzēja iegūt šo dokumentu?
Šis gadījums mums pierāda, ka Krievijas specdienesti ir gatavi pielietot ieročus un viltotus dokumentus Eiropas Savienības valstīs savu mērķu sasnigšanai, lai kādi tie arī nebūtu. Nebrīnīšos, kad kādu dienu avīzēs lasīšu ziņu, ka kratīšanas laikā kādam no Latvijas eiroparlamentāriešiem ir ticis konfiscēts tanks.
Skaidrs ir viens, ka Krievijas specdienestiem ir ļoti viegli veidot savas aģentūras un spiegošanas tīklus bijušajās postpadomju valstīs, kurās kopš PSRS sabrukšanas brīža bija palikuši ļoti daudz vecās sistēmas piekritēji. Līdz ar to ne velti tagad mums ik dienu nākas lasīt avīžu virsrakstos „cienījamu” cilvēku vārdus, kuri tiek apsūdzēti korupcijā, spiegošanā vai strādāšanā čekistu labā.
Arī Bulgārija, kas komunistu varas gados bija uzticams Maskavas sabiedrotais, pēc komunistu režīma sabrukuma 1989. gadā turpina uzturēt ciešas vēsturiskās, kultūras un ekonomiskās saites ar Krieviju. Noķertā Krievijas spiega gadījums apliecina, ka „draudzēšanās” ar Krieviju patiesībā ir bezjēdzīga un Maskavas acīs pat vislielākie sabiedrotie neskatoties ne uz ko ir tās ienaidnieki.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
