Iesaki rakstu: 
Lai arī Valsts drošības komiteja (VDK) tika likvidēta 1991. gada 3. decembrī, tomēr šīs iestādes iedibinātā kultūra un metodes dzīvo vēl aizvien. 1954. gadā VDK tika dibināta 4. pārvalde - cīņai ar pretpadomju elementiem. Šīs pārvaldes metodes, īpaši vajāšanas un iebiedēšanas metodes, ir Rīgas Centrālcietuma amatpersonu (daudzu, ne visu) ikdienā veicamo amata pienākumu sarakstā.
Rīgas Centrālcietuma Uzraudzības daļā strādā Vidvuds Rečs (attēlā). Šī amatpersona, ikdienā veicot amata pienākumus, pielieto vairākas no VDK izstrādātām metodēm (ne tikai attiecībā pret ieslodzītajiem, bet arī pret darba kolēģiem) - iebiedēšana, apzināta maldināšana, šantāža, apmelošana, aizliegtu priekšmetu piemešana nolūkā tos izņemt un šantažēt personu, vervēšana, t.i., pielietojot šantāžu, liek vākt informāciju par citiem un nodot to viņam.
Tiek pielietots psiholoģiskais terors attiecībā pret personām, kuras atļaujas kaut ko iebilst vai pat uzrakstīt. Šis terors izpaužas gan kā iebiedēšana un vajāšana, gan it kā likumīgu metožu pielietošana savtīgos (biezi vien atriebības vadītos) nolūkos. Piemēram, intensīva un regulāra personas un tās mantu pārmeklēšana (neapšaubāmi ir arī gadījumi, kad to prasa drošības apsvērumi) bez pamatota iemesla, tādējādi radot personai regulāras neērtības un veicinot bezspēcības un mazvērtības sajūtu.
Piemērs nav izsmeļošs, bet gan ilustratīvs. Šādi V. Rečs rīkojas ikdienā, un tie nav viens, divi vai pieci gadījumi. Šā gada 3. augustā minētā amatpersona darbā ieradās 6:15, kaut arī darbs sākas 8:00, un mērķtiecīgi devās uz 5. korpusa 3. vienību (kuras ieslodzītie bija uzrakstījuši sūdzības par šīs amatpersonas rīcību) nolūkā atriebties par sūdzībām.
Rezultātā tika sastādīti vairāki ziņojumi par nepareizi saklātām gultām, vizītkartes nepiestiprināšanu pie apģērba cilvēkam, kurš mazgājās, jo nesen bija pamodies, un tikai tādēļ nebija uzlicis vizītkarti. Kaut arī pārkāpumi nav smagi, tomēr tas tiek darīts, jo arī nebūtisks ziņojums var būt iemesls augstākas pakāpes nepiešķiršanai un būtiski kavēt ieslodzītā iespēju atbrīvoties pirms termiņa.
Šajā pat dienā, atriebības vadīts, V. Rečs saviem kolēģiem norādīja, ka esot informācija, ka minētie ieslodzītie (kuri rakstīja sūdzības) glabā narkotikas (kuras protams netika atrastas), un kopā ar kolēģiem devās veikt 4 stundu vienas kameras kratīšanu, kuras laikā tika izvandīts un salauzts kameras aprīkojums.
Nolūkā parādīt varu un radīt vēl lielākas neērtības V. Rečs izņēma - it kā uz pārbaudi - personīgo tehniku. Pārbaudes laikā nekas atrasts netika. Šādi V. Rečs rīkojās arī nākamajā dienā, t.i. 4. augustā veica atkārtotu kratīšanu un tehnikas izņemšanu. Papildus no nosūtītās bildes redzams, ka V. Rečs nekautrējas lietot telefonu darba laikā, bet ne darba vajadzībām.
24. jūlijā ieslodzītajam, kurš arī bija sūdzējies par V. Reča rīcību, tika izņemts radio uz pārbaudi, ieslodzītajam kategoriski tika paziņots, ka vai nu jāziņo un jāsadarbojas ar V. Reču, vai arī radio tiks atrasts aizliegts priekšmets. Ieslodzītais no sadarbības atteicās. Radio tika atvērts, un tajā atradās ielodēts rūteris.
Jānorāda, ka pārbaudes gaitā konstatēts, ka ieslodzītajam apzināti izsniegts cits radio (cits modelis, krāsa, dizains un sērijas numurs), t.i. ne tas, ko radinieki pienesumā bija nodevuši. Un arī konstatēts, ka aizsargplombes (speciālas uzlīmes) līdz radio atvēršanai, ko veica V. Rečs, nebija bojātas t.i. nevar atvērt radio tās nesabojājot. Līdz ar to saprotams, ka, kopš ieslodzītajam radio tika izsniegts, tas nav bijis atvērts. Turklāt rūteris bija ielodēts, ko kameras apstākļos nav iespējams izdarīt.
Pārkāpums tika konstatēts vien dažas dienas, pirms ieslodzītajam bija jādodas uz izvērtēšanas komisiju, kur tiktu lemts jautājums par augstākās pakāpes piešķiršanu. Lēmums sakarā ar pārkāpuma konstatēšanu bija negatīvs ieslodzītajam. Jāpiebilst, ka ieslodzītajam šis bija pirmais šāda veida pārkāpums. Būtu ieslodzītais piekritis sadarbībai ar V. Reču, pārkāpums netiktu konstatēts.
Kā jau minēju, šādas situācijas ar V. Reča dalību notiek bieži, taču sūdzības par šīs amatpersonas nelikumībām tiek izskatītas virspusēji un pavirši. Iespējams, pie vainas šīs amatpersonas tēvs, kurš visādi cenšas atbalstīt dēla karjeras izaugsmi. Tomēr šāda nesodāmība rada visatļautību...
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
