Iesaki rakstu: 
Lai arī Valsts drošības komiteja (VDK) tika likvidēta 1991. gada 3. decembrī, tomēr šīs iestādes iedibinātā kultūra un metodes dzīvo vēl aizvien. 1954. gadā VDK tika dibināta 4. pārvalde - cīņai ar pretpadomju elementiem. Šīs pārvaldes metodes, īpaši vajāšanas un iebiedēšanas metodes, ir Rīgas Centrālcietuma amatpersonu (daudzu, ne visu) ikdienā veicamo amata pienākumu sarakstā.
Rīgas Centrālcietuma Uzraudzības daļā strādā Vidvuds Rečs (attēlā). Šī amatpersona, ikdienā veicot amata pienākumus, pielieto vairākas no VDK izstrādātām metodēm (ne tikai attiecībā pret ieslodzītajiem, bet arī pret darba kolēģiem) - iebiedēšana, apzināta maldināšana, šantāža, apmelošana, aizliegtu priekšmetu piemešana nolūkā tos izņemt un šantažēt personu, vervēšana, t.i., pielietojot šantāžu, liek vākt informāciju par citiem un nodot to viņam.
Tiek pielietots psiholoģiskais terors attiecībā pret personām, kuras atļaujas kaut ko iebilst vai pat uzrakstīt. Šis terors izpaužas gan kā iebiedēšana un vajāšana, gan it kā likumīgu metožu pielietošana savtīgos (biezi vien atriebības vadītos) nolūkos. Piemēram, intensīva un regulāra personas un tās mantu pārmeklēšana (neapšaubāmi ir arī gadījumi, kad to prasa drošības apsvērumi) bez pamatota iemesla, tādējādi radot personai regulāras neērtības un veicinot bezspēcības un mazvērtības sajūtu.
Piemērs nav izsmeļošs, bet gan ilustratīvs. Šādi V. Rečs rīkojas ikdienā, un tie nav viens, divi vai pieci gadījumi. Šā gada 3. augustā minētā amatpersona darbā ieradās 6:15, kaut arī darbs sākas 8:00, un mērķtiecīgi devās uz 5. korpusa 3. vienību (kuras ieslodzītie bija uzrakstījuši sūdzības par šīs amatpersonas rīcību) nolūkā atriebties par sūdzībām.
Rezultātā tika sastādīti vairāki ziņojumi par nepareizi saklātām gultām, vizītkartes nepiestiprināšanu pie apģērba cilvēkam, kurš mazgājās, jo nesen bija pamodies, un tikai tādēļ nebija uzlicis vizītkarti. Kaut arī pārkāpumi nav smagi, tomēr tas tiek darīts, jo arī nebūtisks ziņojums var būt iemesls augstākas pakāpes nepiešķiršanai un būtiski kavēt ieslodzītā iespēju atbrīvoties pirms termiņa.
Šajā pat dienā, atriebības vadīts, V. Rečs saviem kolēģiem norādīja, ka esot informācija, ka minētie ieslodzītie (kuri rakstīja sūdzības) glabā narkotikas (kuras protams netika atrastas), un kopā ar kolēģiem devās veikt 4 stundu vienas kameras kratīšanu, kuras laikā tika izvandīts un salauzts kameras aprīkojums.
Nolūkā parādīt varu un radīt vēl lielākas neērtības V. Rečs izņēma - it kā uz pārbaudi - personīgo tehniku. Pārbaudes laikā nekas atrasts netika. Šādi V. Rečs rīkojās arī nākamajā dienā, t.i. 4. augustā veica atkārtotu kratīšanu un tehnikas izņemšanu. Papildus no nosūtītās bildes redzams, ka V. Rečs nekautrējas lietot telefonu darba laikā, bet ne darba vajadzībām.
24. jūlijā ieslodzītajam, kurš arī bija sūdzējies par V. Reča rīcību, tika izņemts radio uz pārbaudi, ieslodzītajam kategoriski tika paziņots, ka vai nu jāziņo un jāsadarbojas ar V. Reču, vai arī radio tiks atrasts aizliegts priekšmets. Ieslodzītais no sadarbības atteicās. Radio tika atvērts, un tajā atradās ielodēts rūteris.
Jānorāda, ka pārbaudes gaitā konstatēts, ka ieslodzītajam apzināti izsniegts cits radio (cits modelis, krāsa, dizains un sērijas numurs), t.i. ne tas, ko radinieki pienesumā bija nodevuši. Un arī konstatēts, ka aizsargplombes (speciālas uzlīmes) līdz radio atvēršanai, ko veica V. Rečs, nebija bojātas t.i. nevar atvērt radio tās nesabojājot. Līdz ar to saprotams, ka, kopš ieslodzītajam radio tika izsniegts, tas nav bijis atvērts. Turklāt rūteris bija ielodēts, ko kameras apstākļos nav iespējams izdarīt.
Pārkāpums tika konstatēts vien dažas dienas, pirms ieslodzītajam bija jādodas uz izvērtēšanas komisiju, kur tiktu lemts jautājums par augstākās pakāpes piešķiršanu. Lēmums sakarā ar pārkāpuma konstatēšanu bija negatīvs ieslodzītajam. Jāpiebilst, ka ieslodzītajam šis bija pirmais šāda veida pārkāpums. Būtu ieslodzītais piekritis sadarbībai ar V. Reču, pārkāpums netiktu konstatēts.
Kā jau minēju, šādas situācijas ar V. Reča dalību notiek bieži, taču sūdzības par šīs amatpersonas nelikumībām tiek izskatītas virspusēji un pavirši. Iespējams, pie vainas šīs amatpersonas tēvs, kurš visādi cenšas atbalstīt dēla karjeras izaugsmi. Tomēr šāda nesodāmība rada visatļautību...
Seko mums 
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
Nesen beidzu lasīt latviski izdoto somu žurnālistes Jesikas Aro grāmatu "Putina troļļi", kas stāsta par Krievijas informācijas kara operācijām. Lai arī žurnāliste apraksta Kremļa operācijas citās valstīs, grāmata palīdz labāk saprast arī to, kas notiek Latvijā, tāpēc izlēmu padalīties ar dažiem vērojumiem un secinājumiem.
Ārlietu ministra Edgara Rinkēviča gadījums Latvijas politikā ir saistāms ar mērķtiecīgu darbu, kur visa pamatā ir ne tikai spēja izmantot apstākļus, bet tos vispirms – izveidot. No viņa var pamācīties gan lapsa kūmiņš, gan pelēkais vilks, gan zaķītis – strupastītis. Turklāt Rinkēvičs saviem uznācieniem ir arī pielāgojis kādu mēbeli – skapi, kas kalpo ne tikai kā drēbju pakaramais, bet arī kā savdabīgs pjedestāls uz kā pakāpties.
Aleksandra Lukašenko sliktais veselības stāvoklis liek domāt par to, kas var notikt, ja viņš nespēs pildīt vadoņa lomu. Pirms tas kļūst skaidrs, atskatīsimies, kas ir bijis aktuāls Baltkrievijas un Krievijas attiecībās pēdējā laikā.
