Iesaki rakstu: 
Aģitācijā par jaunām metodēm latviešu piebeigšanai un Latvijas valsts graušanai, mainot pilsonības likumu, varturi ir iesaistījuši kādreizējo Tautas frontes aktīvisti Marinu Kosteņecku. Bijusī žurnāliste intervijās piemin tādas lietas, kas parāda 4.maija Latvijas tapšanu nežēlīgi skaidri. Fragmenti no Kosteņeckas intervijām doti treknrakstā.
„Sevišķi tas izvērsās tad, kad Gorbačovs nāca ar savu perestroiku, kad Latvijā vizītē ieradās Aleksandrs Jakovļevs. Starp citu, Jakovļevs arvien vēl nav īsti vēsturiski novērtēts. Jo Gorbačovs bija tā kā galva, bet kakls, kas to galvu grozīja, bija perestroikas arhitekts Jakovļevs.”
Kas tad bija šis perestroikas arhitekts Jakovļevs (1923 – 2005)? Rietumu avoti sniedz šādas ziņas: dzimis kolchoza priekšsēdētāja ģimenē mazā Pievolgas sādžā. Pēc īsa karadienesta, vēstures studijām Jaroslavļas pedagoģiskajā institūtā un Augstākās partijas skolas beigšanas Maskavā no 1946. gada Jakovļevs ir kompartijas aģitācijas un propagandas darbā. Atšķirībā no cietpaurainākās komunistu daļas Gorbačovs un Jakovļevs saprot, ka konfrontācijai ar Rietumiem un diktatoriskā režīma izolācijai nav perspektīvu. Tikai šī fakta dēļ Austrumeiropu palaida nosacītā brīvībā.
„Un – kurš cīnījās, lai Molotova – Ribentropa pakts tiktu atzīts par noziedzīgu? Varēja būt visādi, ja PSRS Tautas deputātu otrajā kongresā nebūtu pieņemts lēmums, ka kongress atzīst Molotova – Ribentropa paktu par spēkā neesošu un noziedzīgu kopš pieņemšanas brīža. To komisiju vadīja Jakovļevs. No katras republikas tur bija pa trim cilvēkiem. No mums tur bija Vulfsons, Neilands un Ķezbers… Tas notika 1989. gada 26. decembrī. Un tieši šīs lēmums, ka Molotova – Ribentropa pakts ar visiem slepenajiem protokoliem nav spēkā kopš pieņemšanas brīža, pavēra ceļu ceturtajam maijam.
Rietumi pastāvīgi atgādināja par fašistiskās Vācijas un komunistiskās PSRS noziedzīgo vienošanos 1939.gada 23. augustā, kas noveda pie ilgstošas Austrumeiropas okupācijas un Latvijas, Lietuvas un Igaunijas aneksijas PSRS sastāvā. Jaunajiem padomijas līderiem vajadzēja uz šo reaģēt, un tie arī reaģēja, izmantojot čekas kadrus. Padomju armija nav uzbrukusi Latvijai, civiliedzīvotāji nav slepkavoti un izsūtīti, Latvijas teritorija nav pārpludināta ar PSRS pilsoņiem un tamlīdzīgi. Perestroikas rezultātā LPSR kliķe tika pasargāta, par ko tad arī Aleksandram Jakovļevam tovārišči pasniedza Triju Zvaigžņu ordeni (to lielo, bruņinieka).
Tikai tad ceturtajam maijam tika ieslēgta zaļā gaisma. Ja tā nebūtu bijis, tad mēs kā klusējām piecdesmit gadus, tā būtu klusējuši arī turpmāk”.
„Jūs” neapšaubāmi par Latvijas okupāciju būtu klusējuši, taču Latvijas Nacionālās Neatkarības kustība un mazākas patriotu grupas klusēt tikpat neapšaubāmi negrasījās, izpelnoties LPSR iestāžu pretdarbību. Rezultātā 1990.gada 4.maijā LPSR Augstākajā Padomē sēdošie čekas aģenti saņēma pavēli balsot „par”. Krievu armija negāja ārā, kamēr nebija skaidrs, ka PSRS civilokupantiem šeit tiešām piedāvā zemi un pilsonību.
Kā dzirdēts, bija nepieciešama speciāla Paneiropas Ūnijas priekšsēža fon Habsburga vizīte, lai ieskaidrotu L(PS)R līderiem, ka no 18. novembra atteikties tomēr nevarēs.
„Bet – pats galvenais – es tur pieminēju, ka jābeidz reiz melot un noklusēt patiesā Latvijas vēsture. Ir jāsāk runāt par 1940., par 1949. gada izsūtīšanām. Izrādījās, ka esmu to pateikusi pirmā”.
Runāt, kā redzams, nav kaitīgi.
„Es ļoti labi atceros, kā Gorbačovs trešajā kongresā, kad viņu ievēlēja par PSRS prezidentu … no tribīnes kliedza Baltijas delegācijām: nekur jūs neaiziesiet, jūs taču esat gudri cilvēki… Tāpēc arī mūsu 4. maija deklarāciju viņš vēlāk uzskatīja par papīru, kurš nav vērā ņemams”.
Prātīgs vīrs, nav ko piebilst. Ar šodienas acīm raugoties, Gorbačovs ar Jakovļevu ir spēlējuši precīzi. Krievijas interesēs, protams. Tā ka Kosteņeckas sajūsma latviešiem nebūs saprotama.
„Es zināju, ka maisos neesmu, bet biju kategoriski pret to vēršanu vaļā. Jo es sapratu, ka tas raisīs to, kas ir šobrīd. Šķelšanos arī starp latviešiem”.
„Starp latviešiem” nekāda šķelšanās nav manāma. Tovārišči gan tādi nervozi.
Kosteņecka piemin „čekas pirkstu” (faktiski visam, kas nebija saistīts ar Latvijas Tautas frontes „ģenerālo līniju”) un atgādina, ka 30 000 cilvēku, kuriem, saskaņā ar Latvijas likumu pārmantojamību, Latvijas pilsonība nepienācās, bija reģistrējušies kā Latvijas Republikas pilsoņu kandidāti.
Kompartijas-čekas pirkstu Latvijas Tautas frontes vadībā saskatīt patiesi nav grūti. Profesionāls kompartijas darbinieks Jānis Škapars; Dainis Īvāns un Džemma Skulme, kuriem savulaik tika ļauts rakstīt personalizētus nekrologus Leonīdam Brežņevam; Sandra Kalniete ar „neiespējamu” biogrāfiju- no padomju varas ienaidnieku ģimenes līdz LPSR Mākslinieku savienības [ģenerāl]sekretārei (1987-1990) un sekretārei izdevniecībā „Liesma” (1985-1987); Juris Bojārs, kuru atmaskoja drīz pēc ievēlēšanas LTF domē, citi krievu ziķerdienestu virsnieki, kurus piemin Gundars Valdmanis grāmatā “starp dzirnakmeņiem”…
Savukārt Latvijas Republikas pilsoņu kandidātu reģistrācija notika līdzīgi kā Igaunijā un mūsu apstākļos interesēja galvenokārt Latvijas pilsoņu dzīvesbiedrus. Šis fakts nekādi nav uzskatāms par kādu „solījumu” automātiski piešķirt Latvijas pilsonību PSRS pārvietotajām personām.
Kosteņecka turpina uzvesties kā Latvijas PSR laikos. Nav šaubu, ka tas atradīs piekrišanu valdošās kliķes vidē. Tautai tomēr jāzina patiesība, un tā ir īsa- nekādas Latvijas vēl nav…
* Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa priekšsēdētājs
Seko mums 
Epizode pirms dažām dienām Marākešas (Maroka) lidostā: pasu kontroles rindā stāv apmēram tūkstots cilvēku. Rindā jāgaida vismaz stunda. Milzu telpā neapmierināti, bet pacietīgi drūzmējās ceļotāji no visas pasaules. Tad pēkšņi ierodas latviešu tūristu grupa.
Rīgas centra renesanse ir sākusies – centrā aizvien vairāk parādās jauni restorāni un veikaliņi, iedzīvotāju skaits lēnām, bet pieaug, un tūristu skaits uzņem apgriezienus!
Vara Latvijā 2025.gadā bruks kopā. Iekšējā politiskā krīze un šķelšanās. Jaunas vēlēšanas, izmaiņas valsts pārvaldē. Visdrīzāk prezidents pieņems lēmumu atlaist Saeimu!
2022. gadā līdz ar grozījumiem Konkurences likumā tika stiprinātas Konkurences padomes pilnvaras, neatkarība un resursi. Tika stiprināta arī iestādes lēmējinstitūcija – padome, palielinot tās locekļu skaitu no trim uz pieciem, kā arī padomes pilnvaras, kas sniedz iespēju tai aktīvāk iesaistīties iestādes iekšējo jautājumu apspriešanā, visiem padomes locekļiem ieņemot vienlīdzīgu statusu, tādējādi nodrošinot iestādes darba nepārtrauktību, caurspīdību un tiesiskumu.
Izpļāpājās. Faktiski apstprināja manu kompānijas vērtējumu - ap 300 miljoniem eiro. Formulējumā figurē daudziem neskaidrs „ja vērtējums ir nulle, tad 25% saglabāšanai valstij jāiegulda 75 miljoni”. 75 reiz 4 ir tie 300 miljoni.
Pirms diviem gadiem bērnu ārste Anda Čakša kļuva par izglītības un zinātnes ministri, un viņa skaidri apzinājās, ka bērni jāapmāca peldētprasmē, jo tas glābj bērnu dzīvību. Un vēl viņa apzinājās un deklarēja, ka bērniem jāapmeklē peldēšanas nodarbības, jo tas nostiprina veselību, samazina aptaukošanos un nostiprina stāju. Man ir šo solījumu videoieraksti. Pagājuši divi gadi, bērnu peldētprasmes veicināšana palikusi tukšu solījumu un birokrātisku atskaišu līmenī. 
Šis būs hrestomātisks pastāsts par ierēdņu un politiķu attiecībām. Un te pat nav runa par to, ka konkrētais politiķis ir bijis gana vājš, lai konkrētajā attiecību partijā tiktu apspēlēts, bet gan vairāk to, kādā varas, nesodāmības un ārēju stimulu (?) paralēlajā universā mēdz dzīvot ierēdņi, kuriem mēs visi maksājam algu un esam pastarpināti deleģējuši milzu varu.
Politologs Jānis Ikstens šajās dienās ir paudis, ka lielā problēma ir nevis reisu atcelšana, par ko tagad liela ažiotāža, bet gan tas, ka pretēji solījumiem “airBaltic” joprojām nav izdevies piesaistīt investoru. Precīzi! Bet kāpēc nenāk investors? Jo redz, ka investora piesaiste ir izmisuma solis, lai izdzīvotu, tāpēc vēl nogaida, līdz varēs, tā teikt, savākt par sviestmaizi? Iespējams.
