Čekistu un komunistu hameleons 14. Saeimā: Māra Kučinska gadījums

Māris Kučinskis ir tiešām perfekts hameleons – spējīgs mainīt krāsas (ideoloģijas) no sarkanās uz oranžo vai zaļo un pielāgoties visām situācijām. Īstens izdzīvotājs, un viņam garšo  arī “mušas”. Pirms dažām dienām mūsu “jaunais” iekšlietu ministrs Kučinskis nāca klajā ar visai šokējošu viedokli, iesakot Saeimai mīkstināt Krievijas pilsoņu uzturēšanās nosacījumus Latvijā un atteikties no 1. septembra termiņa, līdz kuram uzturēšanās atļauju īpašniekiem obligāti jāapliecina latviešu valodas zināšanas, lai saglabātu iespēju turpināt dzīvot Latvijā.

Ņemot vērā ģeopolitisko situāciju pasaulē un vēl neskaitāmu daudzumu citu argumentu, šis ir vienkārši skandalozs lēmums, kurš neiztur nekādu kritiku. Bet, ja mēs tā kārtīgi pievēršamies Kučinska kunga biogrāfijai un paanalizējam šī kunga draugus/partnerus, tad šoka moments zūd, jo ieraugām skaudro Latvijas realitāti – mūsu priekšā jau atkal stāv komunistu un čekistu atstātais mantojums.  

Paskatīsimies mazliet vērīgāk un noskaidrosim, no kurienes nāk Kučinskis. Māris nāk no Valmieras puses un visu mūžu ir bijis dažādos veidos saistīts ar Valmieru. Starp citu, skolā Māris nebija nekāds izcilnieks, bet totāla viduvējība, un šis zīmogs ir palicis viņam uz visu atlikušo mūžu. Māris pēc vidusskolas beigšanas, ņemot vērā, ka jau no agras jaunības bija izrādījis bezierunu lojalitāti komunistu varai, tika iekārtots darbā Valmieras rajona padomē finanšu nodaļā par ekonomistu.

Tas nekas, ka neko no tā nesaprata, bet kur daudz saprast, kā Maskava teica, tā arī darīja. Kā mēs zinām, padomju vara cilvēku mērīja pēc tā lojalitātes tai, nevis pēc prāta spējām. Formāli ekonomista izglītību Māris ieguva tikai 1988. gadā, bet tas netraucēja būtībā visus astoņdesmitos gadus strādāt par ekonomistu dažādās Valmieras rajona padomes iestādēs (bijis Ugunsdzēšanas iekārtu rūpnīcā par grāmatvedi un Valmieras rajona dzīvokļu komunālās saimniecības ekonomists). Piekritīsiet, ka pat pēc padomju laiku mērauklas nekas īpaši iespaidīgs, bet, ņemot vērā, ka Māris Kučinskis, neskaitot bezierunu paklausību padomju varai, nekādus citus vērā ņemamus talantus nespēja parādīt, tad bija vien jāsamierinās ar to pašu.  

Bet tad atnāca lielais pārmaiņu laiks, un Kučinskis atklāja sevī hameleona spējas. Kučinskis uzvilka prievīti un sāka runāt pareizas frāzes par Latvijas brīvību, jo pat ne īpaši apsviedīgajam biedram tika doti skaidri mājieni – mainīsies valsts iekārta un valsts forma, un Kučinskim tajā būs jāspēj darboties, līdz ar to bija laiks mainīt krāsu.  

Nu jau neatkarīgajā Latvijā Kučinskis mēģināja iesist roku biznesa lietās – darbojās uzņēmumā SIA „Apgāds”, kas nodarbojās ar metālizstrādājumu, krāsu un stikla izstrādājumu mazumtirdzniecību. Šajā darbiņā Kučinskim noderēja vecie kontakti no labi pavadītā laika Ugunsdzēšanas iekārtu rūpnīcā un Valmieras rajona dzīvokļu komunālajā saimniecībā, bet ar visu to bija skaidrs, ka no Kučinska nesanāks nekāds uzņēmējs. Tur tomēr vajag prātu un organizatora spējas, bet nu šīs lietas nebija Māra stiprās puses. Bet nu būtu vērts pievērst uzmanību, kas un kā šo uzņēmumu privatizēja, jo sākotnēji uzņēmums SIA „APGĀDS” piederēja Valmieras rajona padomei, bet tad to privatizēja tipiskā deviņdesmito gadu stilā – savējie par sviestmaizi.   

Ņemot vērā, ka Valmiera vienmēr ir bijusi svarīga vieta vecajiem komunistiem un čekistiem, tad vietējā vara vienmēr ir turēta īsā sarkanā pavadā. Un kā vienmēr dažādu veiksmīgu apstākļu sakritības rezultātā Kučinskis kļuva par Valmieras pilsētas domes priekšsēdētāju. Ekskomunisti un bijuši čekisti Kučinski ielika par domes priekšsēdētāju, jo puisis bija kārtīgi pārbaudīts jau kopš astoņdesmitajiem, bija skaidrs, ka Māris netaisīs ziepes un kārtīgi darīs, ko viņam liks.

Māris nekad nav bijis vērsts uz pašdarbību un improvizāciju. Tas ir tas, kas viņa priekšniekiem bija svarīgi – Valmieru kontrolēja bijušie Latvijas PSR tautsaimnieki ar to pašu jau visiem apnikušo Andri Šķēli priekšgalā. Un kāds pārsteigums – Valmiera kļuva par vienu no Šķēles dibinātās „Tautas partijas” „cietokšņiem”. Daudzi no Valmieras uzņēmējiem stutēja „Tautas partiju” un, kad bija vajadzīgs, arī iesaistījās atklātajā politikā, ieņemot amatus gan Saeimā, gan Ministru kabinetā.  

Pienāca arī Kučinska kārta no Valmieras pārcelties uz Rīgu, jo saimnieks (Andris Šķēle) deva rīkojumu, un uzticamais kareivis turpināja izpildīja pavēles. Sākotnēji Kučinskis noprofilējās kā reģionu „pārstāvis” Rīgā. Vēlāk arī Aigara Kalvīša laikā pastrādājis par reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministru. Kučinskis kā vienmēr turējās savā dzīvē pie pārbaudīta principa – nekur nemēģināt pašam kaut ko izdomāt, būt paklausīgam un nerunāt pretī. Un, turoties pie šī principa, Kučinskis 10. Saeimā tika atalgots. Viņam tika ļauts kļūt par Šķēles vadītās „Tautas partijas” Saeimas frakcijas vadītāju ļoti interesanta politbiznesa projekta ar nosaukumu „Par labu Latviju” ietvaros.

Te nav nekādu sakritību, jo tā ir tā pati partiju apvienība, kuras “dzemdības” pieņēma VDK izlūkošanas virsnieks Juris Savickis ar saviem dienesta biedriem. Bet vai tad Kučinskim tas ir arguments? Viņš jau no agras jaunības bija mācīts paklausīt komunistu un čekistu rīkojumiem. Starp citu, šīs Saeimas darbības laikā Kučinskis šad un tad piestaigāja uz viesnīcu „Rīdzene”, kur nācās uzklausīt Šķēles un Šlesera norādījumus. Kučinskis kā vienmēr –  ar nokārtu galvu visu pieņēma un aizgāja. Māris jau nebūs tas, kas sāks runāt pretī, tas nav viņa dabā. 

Kādā intervijā 2009. gadā Kučinskim tika jautāts vai „Tautas partijā” nav lēmumu, kas būtu uzspiesti, uz ko Kučinskis atbildēja: „Kamēr cilvēks nejūtas diskomfortā, tikmēr var strādāt” (https://www.db.lv/zinas/kucinskis-skele-vienkarsi-nevar-aiziet-prom-116408). Kučinskis neizjuta diskomfortu par Šķēles vadības stilu līdz pat „Tautas partijas” likvidēšanai, kas ļoti spilgti raksturo Kučinska darba stilu un vietu Latvijas politikā. Perfekts izpildītājs, kurš vienmēr būs uzticīgs saimniekam. Padomju laikiem tomēr vēl joprojām ir ļoti būtiska ietekme uz Māra psihi.    

Pēc pilnīgas un totālas „Tautas partijas” bankrotēšanas, kā arī VDK dibinātās partiju apvienības „Par labu Latviju” totālas izgāšanās Māris Kučinskis iekļāvās „Tautas partijai” radniecīgā veidojumā „Zaļo un zemnieku savienība” (ZZS). Būtībā abas partijas ir kloni, kuras radīja padomju laika komunisti un čekisti (šie parasti darbojas aizkulisēs), lai jau neatkarīgajā Latvijā turpinātu turēt varu savās rokās. Pie tā saucamajiem „reģionālajiem spēkiem” vēl atgriezīsimies, bet pagaidām vēl parunāsim par mūsu hameleona brīnumainajām pārvērtībām.

11. Saeimas vēlēšanas nebija veiksmīgas Kučinskim, un viņš tika nosūtīts „pārziemot” šo laiku uz siltu vietiņu – uz Latvijas lielo pilsētu asociāciju (LLPA), kur ieņēma dažādus amatus. Uz 12. Saeimas vēlēšanām Kučinskis iestājās ļoti interesantā partijā, kas saucās  „Liepājas partija”. Šī partija ir „Tautas partijas” Liepājas filiāle (kurā jau darbojās tādi uzticamie Šķēles sekotāji kā Uldis Pīlēns un Uldis Sesks). „Tautas partijas” šefs Andris Šķēle šādas tā saucamās „reģionālās partijas” sadibināja uzreiz pēc „Tautas partijas” likvidēšanas, tādā veidā nodrošinot to, ka netiek zaudēta kontrole pār resursiem reģionos.

Protams, ka „Liepājas partija” iekļāvās sev radniecīgā veidojumā ZZS, ar ko kopā startēja vēlēšanās. Tā kā Kučinskis nekādu diskomfortu neizjuta, strādājot zem Šķēles (pat būdams TP Saeimas frakcijas vadītājs), tad, protams, viņam nebija nekāda diskomforta arī iekļauties veidojumā, kuru vada vēl viens prokremlisks Latvijas oligarhs – Lembergs. Padomju skola tomēr dod savu ...  

Izrādījās, ka darbs 12. Saeimā Kučinskim nodrošināja dzīves lielāko pavērsienu – uzticīgais puisis, kurš visu mūžu ir bijis Valmieras rajona dzīvokļu komunālās saimniecības ekonomista līmeņa cilvēciņš, vienā jaukā dienā tika nominēts par Latvijas Republikas premjeru. Ņemot vērā to, ka toreiz cīņa par premjera posteni izvērtās ļoti smaga, nācās izraudzīties tādu, kas der visiem – tāpēc viss sakrita par labu Kučinska kandidatūrai. Un jau atkal veiksmīgu apstākļu sakritības dēļ Kučinskim tika amats, kuru normālos apstākļos viņš neiegūtu, bet Latvijas postsovjetiskajā politiskajā vidē tāpat kā padomju laikos galvenais kritērijs ir uzticība un paklausība saimniekiem, un šis kritērijs atbilst Māra dzīves moto.

Pēkšņi nonācis tik augstā amatā, Māris, protams, bija samulsis, bet platās muguras, kas stāvēja aiz viņa, gādāja, ka iekšpolitiski viss ir mierīgi, līdz ar to Mārim liels stress nebija jāpiedzīvo. Grūtāk gan gāja ar premjera amatam piederīgajām ārpolitiskajām blaknēm – arī Māris ik pa laikam grauza savu garoziņu, piedaloties dažāda formāta Eiropas Savienības līderu samitos. Tur nu Mārītim gāja smagi... Jau tā Kučinskis nekad nebija izcēlies ar īpašu apdāvinātību izteikties, bet runāt vēl starptautiskajā vidē, tas viņam bija kā auksta duša. Kučinskim nācās pārdzīvot pāris diezgan nervozas sanāksmes ES līmenī, pēc kurām viesnīcas numuriņā nācās lietot grādīgos stresa noņēmējus – tas tomēr nebija Kučinska līmenis...

Diezgan lielas veiksmes dēļ Kučinskim nesanāca līdzīgi izgājieni kā bēdīgi slavenajam Atim Slakterim ar „nothing special”, bet nu būtībā Kučinskis bija tāda paša līmeņa politiķis. Par kaut kādu jēdzīgu Latvijas valsts viedokļa paušanu visaugstākajā līmenī Kučinskis varēja aizmirst. Galvenais bija nevērt muti vaļā un stulbi smaidīt. Pēc tam ātri viesnīcas numuriņš, kurā varēja mierīgi turpināt tukšot grādīgās dziras pudeles.  

Kopumā Kučinskis, esot premjera amatā. izdarīja to, ko no viņa gaidīja saimnieki – viņš vienkārši atradās postenī un ļāva procesiem notikt. Kučinskis izlikās, ka vada valdību, bet pārējie izlikās, ka ir padoti premjeram. Protams, Kučinskis neaizmirsa, kas ir viņa īstie saimnieki, un to spilgti raksturoja kāds notikums 2016. gada vasarā. Diezgan savdabīgā “vizītē” Latvijā ieradās Krievijas premjera vietnieks Arkādijs Dvorkovičs, kurš, oficiāli nesaskaņojot savu vizīti, ieradās Latvijā, lai tiktos ar trim ZZS ministriem – Jāni Dūklavu, Danu Reiznieci-Ozolu un Uldi Auguli. Neoficiālā tikšanās arī notika ļoti zīmīgā vietā – zivju pārstrādes rūpnīcā SIA “Karavela” pie labi zināma Krievijas lobija un balamutes Andra Bites, kurš jau no deviņdesmito gadu vidus kalpo prokremliskajam oligarham Andrim Šķēlem.

Ņemot vērā, ka informācija par neformālo tikšanos noplūda publiskajā vidē un tā izskatījās ne visai smuki, nācās sniegt kaut kādus skaidrojumus. Kučinska skaidrojums bija spēcīgs: “Premjers uzskata, ka abām valstīm ir jāsadarbojas, īpaši tāpēc, ka tās ir kaimiņvalstis.” (https://ir.lv/2016/08/15/augulis-ar-medvedeva-vietnieku-runajis-par-tranzitu-un-dzelzcela-parvadajumiem/) Premjera preses sekretārs arī paziņoja, ka ir zinājis par šo neformālo tikšanos un viņam neesot bijuši nekādi iebildumi par šādu tikšanās formātu un pašu tikšanos. Un tas bija Latvijas Republikas premjera viedoklis, ņemot vērā, ka bija pagājuši tikai divi kopš Krievijas uzsāktā kara pret Ukrainu (bija notikusi Krimas okupācija un daļēja Ukrainas austrumu daļa okupācija). Kučinskis parādīja, ka viņš ir tāds mini Šrēders – nožēlojams lupata, kurš kalpo Kremļa bosiem.  

Ņemot vērā nākamo Saeimas salikumu, Kučinska pārstāvētā ZZS netika koalīcijā, bet Kučinskis atkal tika pie ļoti interesanta amata – Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs. Persona, kurš jau no astoņdesmitajiem gadiem uzticīgi kalpoja komunistiskās partijas ideāliem un vēlāk apkalpoja prokremlisku oligarhu partijas ieņemot vajadzīgos amatus, tika norīkota “uzraudzīt” Latvijas valsts drošības iestādes un “gādāt” par Latvijas valsts drošību. Pat neesot koalīcijā, Kučinskim tika piemeklēts piemērots postenis, kur kalpot saviem saimniekiem.

Un jau atkal Kučinskis parādīja, kas ir viņa īstie saimnieki. Tad, kad ASV ielika sankciju sarakstā ZZS bosu Lembergu, Kučinskis, kurš tajā brīdī ieņēma Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja posteni, sāka muldēt, ka Lemberga ietekme esot pārspīlēta un vispār ASV laikam nesaprot, kas te īsti notiek (https://www.tvnet.lv/7185518/runas-par-lemberga-ietekmi-ir-parspiletas-uzskata-kucinskis).

Tā nu Kučinskis četrus gadus atsēdēja Saeimas opozīcijā, bet ar labu posteni, kas ļāva viņam būt informētam par lietām, par kurām Latvijai nelojālām personām nebūtu vispār jāzina ne tik, cik melns aiz naga. Pavisam noteikti šoreiz tikšanās ar kādu no Kremļa vadības, lai nodotu informāciju, tika sarīkota daudz drošākā vietā par Bites šprotu fabriku.   

Pirms pēdējām Saeimas vēlēšanām uz ātru roku tika dzemdināts jauns politbiznesa projekts “Apvienotais Saraksts”. Un te nu mēs atgriežamies pie iepriekš pieminētajām tā saucamajām “reģionālajām partijām”, kas tika sadibinātas pēc “Tautas partijas” (TP) likvidēšanas, bet kuras bija TP reģionālās nodaļas.

Ņemot vērā, ka Lembergs joprojām ir ASV iekļauto sankciju sarakstā, bija nepieciešams svaigs partijas vārds, kas nav saistīts ar Lemberga vārdu, savādāk būtu grūti paskaidrot stratēģiskajiem ārzemju partneriem šādas partijas atrašanos valdībā. Tika ātri samobilizētas tā saucamās “reģionālās partijas” un pieslēgtas Andra Bites un Aigara Rostovska vadītās tā saucamās “uzņēmēju” organizācijas, kurām vajadzēja sagādāt svaigas sejas, ko iesmērēt Latvijas publikai. Tā nu mūsu hameleons ātri tika ieintegrēts jaunajā politiskajā veidojumā, kura vadībā tika nolikts Šķēles  senais kompanjons “krīzes menedžeris” Uldis Pīlēns.

Tā 13. Saeimas vēlēšanu rezultāti kļuva jau stipri patīkamāki, un tauta veiksmīgi norija ideju par “jauno politisko spēku”. Hameleons Kučinskis atkal ir ieguvis ļoti labu lomu, ko spēlēt. Būt par iekšlietu ministru nemaz nebūtu tik slikti, ja vien Kučinskim nevajadzētu ar steigu sākt pildīt saimnieku rīkojumus saistībā ar  piektās kolonnas glābšanu Latvijā.

Acīmredzot Kučinskim ir dots uzdevums sabotēt pasākumus, kas liek uzturēšanās atļauju īpašniekiem līdz 1. septembrim obligāti apliecināt latviešu valodas zināšanas, lai saglabātu iespēju turpināt dzīvot Latvijā. Šobrīd Kučinskis izdomās visādus iemeslus, kāpēc to nav iespējams izdarīt, kāpēc to vajag darīt pakāpeniski un kā to vajag darīt. Kučinskis jau ir pateicis, ka ir gatavs pat runāt ar Šleseru un Rosļikovu, lai šie palīdz nobremzēt šī likuma izpildi.

Tāds nu ir mūsu ilggadējais hameleons Kučinskis, kurš tagad vada ministriju, kas patiesībā visus šos gadus ir bijusi slēpta Latvijas piektās kolonnas atbalstītāja. Jebkurš, kurš kaut nedaudz dzīvē ir saskāries ar iekšlietu sistēmu, kaut vai ar policiju, zina par tur valdošo padomju laiku sentimentu un pat zināmu nostaļģiju pēc padomju laikiem. Latvijas iekšlietu sistēma ir kā sūklis, kurš sevī ir akumulējis dažāda kalibra prokremliski noskaņotos, kuri tur rosās kopš valsts neatkarības atjaunošanas, un kāds tur brīnums, ka tieši Kučinskis ir izvēlēts par šīs ministrijas vadītāju.  

Turklāt Kučinskis ir jau paspējis izdarīt vēl kādu interesantu saimnieku rīkojumu – par Iekšlietu ministrijas parlamentāro sekretāru nozīmējot personu (Igoru Rajevu), kam savulaik tika atņemta pielaide darbam ar valsts noslēpumu. Interesanta izvēle, ko izdarīt personai, kura iepriekš ir bijusi valdības un Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšgalā. Jautājums – kādai ideoloģijai/valstij tad patiesībā Kučinskis kalpo?

Novērtē šo rakstu: