Centrālcietuma priekšnieks aizliedzis ieslodzītajiem iegādāties medikamentus, kaut arī to lietošana tiek stingri kontrolēta
Pietiek lasītāja26.10.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Vēlos vērst Jūsu uzmanību uz ilgstošu, prettiesisku situāciju Rīgas Centrālcietumā. Kopš šā gada sākuma (līdz ar jauna cietuma priekšnieka atnākšanu) ieslodzītajiem tiek liegta iespēja par saviem līdzekļiem iegādāties medikamentus. Pirms jaunā cietuma priekšnieka ieviestā aizlieguma ieslodzītajiem bija iespēja nepieciešamības gadījumā pašiem parūpēties par savu veselību (ar cietuma medicīnas daļas starpniecību iegādāties nepieciešamos medikamentus).
Jāievēro, ka ieslodzītie kā mazaizsargāta grupa atrodas pilnā valsts apgādībā un līdz ar to aizsardzībā. Tādējādi arī šo personu veselības aizsardzība ir valsts pienākums. Konkrētajā gadījumā Rīgas Centrālcietumā medicīniskā aprūpe tiek nodrošināta apjomā, kuru nevar uzskatīt par minimālo, un tajā pat laikā tiek liegta iespēja ieslodzītajam pašam parūpēties par savu veselību.
Ārstniecības likuma 5. pants noteic: "Ikvienam ir pienākums rūpēties un katrs ir atbildīgs par savu, tautas, savu tuvinieku un apgādībā esošo personu veselību.” No šīs normas izriet ieslodzītās personas pienākums rūpēties par savu veselību, kā arī valsts pienākums rūpēties par ieslodzīto, kā apgādībā esošo personu veselību.
Jānorāda, ka likumdevējs ir paredzējis ieslodzītā tiesības pašam parūpēties par savu veselību - MK noteikumu Nr. 276 "Apcietināto un notiesāto personu veselības aprūpes īstenošanas kārtība" 6. punkts prezumē, ka, ja zāles tiek iegādātas par ieslodzītā personīgajiem finanšu līdzekļiem, tad tās glabā ieslodzījuma vietas medicīnas daļā un tās lieto ieslodzījuma vietas personāla klātbūtnē. Tātad ir paredzēts mehānisms zāļu patvaļīgas lietošanas nepieļaušanai.
Neskatoties uz minēto, Rīgas Centrālcietuma priekšnieks patvaļīgi ir liedzis ieslodzītajiem iespēju iegādāties nepieciešamos medikamentus, un tajā pat laikā cietuma medicīnas daļā iespējams saņemt pamatā tikai vienveidīgas pretsāpju zāles, neskatoties uz veselības problēmu dažādību.
Cilvēka veselības aizsardzība ir cieši saistīta ar cilvēka cieņas kā augstākās cilvēktiesību vērtības aizsardzību. Nepietiekama veselības aprūpe rada ne vien tiesību uz veselību (LR Satversmes 111. pants) pārkāpumu, bet arī spīdzināšanas un necilvēcīgas apiešanās aizlieguma (LR Satversmes 95. pants) pārkāpumu.
Līdz ar to, nenodrošinot tiesības pašam rūpēties par savu veselību (ievērojot valsts ekonomiskās iespējas, valsts nevar nodrošināt pilnvērtīgu un cilvēka cienīgu veselības aprūpi ieslodzījuma vietās), tiek būtiski aizskartas ieslodzīto personu tiesības un radīts apdraudējums dzīvībai.
Acīmredzot cietuma priekšnieks, atliekot malā "neērtās" cilvēktiesības, izvēlējies Via negativa ( latīņu val. nolieguma ceļš). Saskaņā ar šo principu vieglāk ir saprast, ka kaut kas ir slikti, nevis labi. Atņemot var pieļaut mazāk kļūmju nekā pievienojot (atļaujot), jo pievienošanai var būt slēpts un komplicēts atgriezeniskās saites efekts. Līdz ar ko aizliedzot (atņemot) pēc iespējas vairāk pastāv mazāka iespēja kļūdīties un paralēli mazāks darba apjoms.
Tomēr vēlme nekļūdīties un/vai mazāk strādāt, riskējot ar cilvēku (ieslodzītais vismaz uz papīra ir cilvēks) veselību/dzīvību, diez vai ir atbalstāms un pieļaujams darba stils.
Lūdzu iesaistīties šīs situācijas risināšanā un pateicos par veltīto laiku un uzmanību, apzinoties, ka ir arī "asākas" problēmas par šo.
Seko mums 
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
