Cerība, ka premjere Siliņa nesīs jaunākus un svaigākus laikus nepiepildīsies, jo Eviku izaudzināja un baroja partijas birojā

Vai pamanījāt, ka nu jau ar ceturkšņa regularitāti valdības galva un prezidents nesaskaņo savus pulksteņus? Piemēram, premjere Evika iznāk un pasaka, ka valstī ir ārkārtīgi nopietna situācija, ka šis ir krīzes laiks, kamēr prezidents Edgars apgalvo, ka “taisni otrādi”.

Pieņemsim, ka pēdējais, krītot no riteņa, ne tikai salauza abas rokas, bet arī sasita galvu… Bet kāpēc viņi nesarunājas? Kāpēc viņi nevienojas vismaz par vienu tekstu? Vai tā ir spēle, kur jādomā par reitingiem, jāinscenē demokārtiskā procesa priekšrocības, vai – sauksim to par parastu greizsirdību? Siliņa un Rinkēvičs taču ir no viena politiskā grupējuma – no tā, kas šo pašreizējo putriņu ir ievārījis.

Tik stulba “Jaunā Vienotība” (JV) nekad nav bijusi, lai šādu konfrontāciju uzdotu par viedokļu daudzveidību. Te drīzāk parādās spēles elements. Atliek saprast spēles noteikumus. Par ko ir cīņa? Idejas tās nav. Kas vēl? Nauda. Tikai un vienīgi nauda. Un vēl – varas komforts.

Tā kā Rinkēvičs ir nonācis tajā savas dzīves posmā, kad visu sev apkārt ir sakārtojis, – viņš arvien izteiktāk sāk skatīties spogulī un dungot “spogulīt, spogulīt, saki man tā…”. Un tālākais ir skaidrs kā pie baznīcas. Labi saprotot, ka viņam partijas jautājums jau ir vakardiena, Edgars mētā šautriņas pa sektoriem, kas viņam personiski ir izdevīgi. Nekāda sakara ar valstī notiekošo realitāti.

Arī prezidenta aktivitātes sociālajos tīklos saspēlējas ar publikas gaumi, tai gaumīgi izdabājot, it kā tas ir viņa vienīgais darbs.

Savukārt Evika, ielecot premjerēšanā, atklāja – kas patiesībā ir lācītim vēderā. Kam īsti pieder lācīša skaidas? Kāds kliegs, ka tā nevar būt – ka premjere nav tik naiva, ka viņa visu sen jau zināja un redzēja, jo tur bijusi klāt… Pagaidiet, pagaidiet – neaizmirstiet tādu vārdu salikumu kā “partijas disciplīna”. Tas ir, tagad viņa visu saprot, kas notiek kaujas laukā, bet pirms tam – viņa atradās mācību poligonā, rezervē.

Paskatieties uz tiem politiskajiem jaunuļiem, kas ar JV partijas biedru kartēm nāk aiz Siliņas… Kā viņus cenšas apvārtīt, ievīstīt, izstumt. Tieši tāpat pirms pāris gadiem stumdīja Eviku, kas jau ir aizmirsies. To mēdz saukt arī par paaudžu maiņu, vai, izmantojot sabiedriskā medija terminoloģiju geju un lezbiešu satura veidošanā, tā ir briedināšana.

JV ir iekārtojusies tā, ka viņi patiešām izskatās slikti, bet, ja vajadzētu viņus aizstāt, – tur apkārt vai aiz mugurām ir vēl drūmāki tēli, personāži un bandas. Tur ir vēl sliktāk…

Kā galvenajai partijai tas izdevies? JV spēlē pēc birokrātijas noteikumiem, bet birokrātija, kā redzams, mūsu zemē ir īstā vadošā partija. Tā ir tik paredzama un nesatricināma reizē. Cerība, ka premjere Siliņa nesīs jaunākus un svaigākus laikus, nepiepildīsies, jo Eviku izaudzināja un baroja partijas birojā. Var būt tā, ka viņi visi – visi politiskie grupējumi – sadodas rokās un grimst vēl dziļāk s...dos un tad nāk Rinkēvičs kā mācību pārzinis – atkārtojot to priekšmetu, ko savulaik viņš pasniedza Zatleram. Par Saeimas atlaišanu. Bet šo Edgars droši vien atliks uz savu otro termiņu – jo nav jau pagaidām sakarīgu izaicinātāju. Padomājiet paši – kas nāktu vietā?

Partijas taču varēja atteikties no valsts finansējuma uz noteiktu laiku, jo mums laiki tādi, ka visiem jāsaņemas. Bet nē, pat nav tādas domas! Tātad jau šis vien parāda, ka partiju finansēšana no valsts nepadara politiķus labākus šī vārda solidaritātes nozīmē – ja runājam par valsti kā par kopīgu lietu, ja spriežam par politiskā procesa kvalitāti.

Raug, Latvijas bankas prezidents Mārtiņš, kurš licis saprast, ka ļoti gribētu vēl piecus gadus atrasties šajā postenī, viņdien viedi vāvuļoja, ka budžeta caurumu kontekstā labāk būtu bijis aiztikt tā sauktos PVN procentu punktus nekā pensiju 2. līmeni. Kāpēc centrālās bankas prezidents to nav mācējis pasniegt vai izskaidrot valdībai, Finanšu ministrijai, politiķiem – nav skaidrs.

Nespējnieks starp nespējniekiem? Katrs pats par sevi, savā nodabā kaut ko maisa un stāsta, ka domā par Latviju, bet tā jēgpilni padarīt kaut vienu lielu darbu, lai mēs visi saprastu, ka tas notiek kopējās labklājības vārdā – tas nesanāk.

Vēl daži piemēri pārdomām. Murjāņu sporta ģimnāzijai, kam ik gadus valsts nekritiski dod miljonus, šobrīd pietrūkstot kaut kādu pāris simtu tūkstošu. Atbildīgie sanāk kopā un nesaprot, kur palicis jau dotais, jo, ja salīdzina ar pagājušo gadu, dotācija skolai bija palielināta par 600 000! Palielināta. Tātad – kāds šo ir izsaimniekojis. Tik vienkārši!

Tā vietā tiek dzesētas mutes par marginālām olimpiešu kalvēm, un visa beigās tiek pieņemts lēmums – jādod vēl… Jo tā jau nav viņu, bet cita nauda. Tikmēr jaunais operas priekšnieks apgalvo, ka iestādes finanšu rādītāji ir izcili. Ir peļņa! Ooo! – padomāju, tad jau viņam ir fiskālais plāns, kā mazināt valsts doto piešprici, kas pērn, piemēram, bija 11 miljoni un 500 tūkstoši. Nē, tāda plāna nav – ir gribēšana izspiest vēl kaut ko no valsts kases… Jo kaut kas esot nolietojies, kaut ko vajagot atkal uzcelt.

Pag, bet ar dotēto izcilību tādi jautājumi kā ražošanas līdzekļu nolietojums un to mērķtiecīga atjaunošana tā kā attiektos uz kopējo saimniekošanu, pareizi? Tad kas tur izcils, ja neesi pratis nodrošināt ar savu darbu uzņēmuma ilgtspēju? Kas tur izcils, ja, atstājot tos 11,5 miljonus tikai parastā bankas kontā, tos vispār nekustinot, tie procentos atnes vairāk nekā… saimniekojot? Jā, zinu – operas pievienoto vērtību nevar izmērīt tik vienkārši, bet tad nevienkāršojam arī nodokļu maksātāju naudas izmantošanu.

Un visbeidzot – lai apskrietos dūša: viņdien satieku Nacionālā muzeja vadītāju Māru Lāci. Padodam viens otram labas dienas, korekti noskaidrojam – kā dzīve, kā darbi, problēmas. Viņai sirds pilna, ir vairākas atkāpes par muzejnieku likteni un tamlīdzīgi, taču viens gan uzsita asinis: izrādās, lai saskaņotu Ministru kabinetā Latvijas nacionālā muzeja cenrādi, ir vajadzīgi trīs gadi… Cik tas izklausās iedvesmojoši, ja šim vēl klāt pieliek premjeres citātu pēdējā partijas kongresā: “Virzīsim jaunus birokrātijas mazināšanas pasākumus.”

Tagad padomājiet racionāli: ja muzeja cenrādim vajag trīs gadus, cik vajadzēs birokrātijas mazināšanas pasākumiem? Turklāt atšķirībā no cenrāža, ko atnesa un iesniedza, tos otros pasākumus vajadzēs vēl… virzīt. Un tā viņi turpina melot.

Novērtē šo rakstu: