Cik būtiska ir vārda brīvības aizsardzība, un cik svarīgi ir pretoties valsts varas ļaunprātīgai izmantošanai
Vilors Eihmanis16.02.2025.
Komentāri (37)
Iesaki rakstu: 
„Es nepiekrītu nevienam tavam vārdam, bet es aizstāvēšu tavas tiesības to teikt līdz pat nāvei.”
Šis Voltēram piedēvētais princips spilgti izpaudās pirms 20 gadiem, kad piketā par vārda brīvību Līga Muzikante (tagad Līga Garda) un Ilze Liepa (tagad Ilze Liepa-Balode) tika aizstāvētas pret toreizējās Jāņa Reinika vadītās Drošības policijas, kurā netrūka ne čekistu, ne krievu spiegu, politisko vajāšanu.
Lieta noslēdzās ar abu sieviešu pilnīgu attaisnošanu visās trīs tiesu instancēs. Savukārt apsūdzības uzturētāja prokurore Ieva Garanča pēc šīs lietas pameta prokuratūru un kļuva par zvērināto advokāti, pievienojoties mana bijušā kolēģa Ivara Krauzes komandai.
Šis gadījums spilgti ilustrē, cik būtiska ir vārda brīvības aizsardzība un cik svarīgi ir pretoties valsts varas ļaunprātīgai izmantošanai.
Neskatoties uz politisko spiedienu, tiesiskums galu galā guva virsroku, apliecinot, ka neatkarīga tiesu sistēma spēj aizstāvēt cilvēka pamattiesības.
Tomēr šī lieta arī atgādina par pastāvīgiem draudiem demokrātijai un par to, ka vārda brīvība nav pašsaprotama, – tā ir jāsargā un jāaizstāv ikvienam, kurš tic brīvai un taisnīgai sabiedrībai.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
