Iesaki rakstu: 
Man Latvija ir viena. Viena vienīgā. Taču laiku pa laikam man nākas saprast, ka uztveru, principu, pārliecību, vērtību ziņā Latvijas ir vairākas. Un dikti sāp tad, ja kāda cita (it kā) latvieša valsts ne tikai nav manas draugs, kaimiņš vai vismaz sabiedrotais, bet ir acīmredzams tās ienaidnieks. Par to esmu spiests atkal aizdomāties tagad, kad ar Satversmes tiesas (ST) 12.novembra spriedumu man tā nopietni saļodzīta zeme zem kājām.
Atgādinu, par ko ir runa. Viena lesbiete vērsās ST, pieprasīdama, lai tā atzīst, ka saistībā ar bijušā mācītāja Māra Santa pielaulātās viņas dzīvesbiedrenes mākslīgās apaugļošanas ceļā iegūto bērnu viņai ir tiesības uz Darba likuma 155.panta pirmajā daļā paredzēto t.s. “tēva atvaļinājumu”.
ST šajā spriedumā ne tikai atzina, ka šī tiesību norma, uz kuras pamata tas liegts, neatbilstot Satversmes 110.pantam, bet arī norādīja, ka likumdevējam (Saeimai) jānosaka “viendzimuma partneru ģimenes attiecību tiesiskais regulējums un sociālās un ekonomiskās aizsardzības un atbalsta pasākumi ar atbilstošu formu un saturu”…
Līdz ar šo ST spriedumu es piepeši atjēdzos citā valstī, jo ST ar vienu spalvas vilcienu pilnībā nomainīja Latvijas valsts identitāti. Mana Valsts – līdzīgi kā krievu okupācijas sākumā – nogāja pagrīdē.
Ir ļoti svarīgi saprast, ka aiz tās lesbietes brēkas par cilvēktiesību pārkāpumiem slēpjas mūsdienu “kreisā” ideoloģija. Kreisos ne velti dēvējam par liberastiem – šis apzīmējums ir visnotaļ trāpīgs saliktenis no vārdiem “liberāls” un … (paši sapratāt).
Atskatoties redzu, ka kreisā ideoloģija lienoši ienāca Manā Valstī jau uzreiz pēc tās neatkarības atjaunošanas. Ar visādu Rietumu ekspertu, Sorosa finansēto fondu utt. ievazāto ideoloģiju nu jau pāris jaunākajām paaudzēm tiek mērķtiecīgi skalotas smadzenes. Liberasti ne tikai izturas iecietīgi pret viendzimuma kopdzīves un tamlīdzīgu parādību pieļaujamību – nē, viņi vēlas, lai to atzīšanu valsts aktīvi uzspiestu visiem sabiedrības locekļiem ar likumiem, draudiem un sodiem.
Tie, kuri nule jūtas panākuši “jaunās pasaules kārtības” triumfa Latvijā pirmo fāzi, jau spēruši nākamo soli – prasa, lai likumdevējs ar Krimināllikumu apkaro t.s. naida runu. Proti, viņi (īsteni komunistu reinkarnācijas būdami) vēlas, lai tos, kuri domā, runā un raksta citādi, liek cietumā. Labi zināms ir arī viņu izgudrotais un ieviestais vārds “homofobija”. Ar birku “homofobs” aplīmējot sev nevēlamos, viņi cenšas aizbāzt mutes – pārtraukt vai pat neuzsākt nekādas diskusijas par cilvēkus un sabiedrību uztraucošiem svarīgiem jautājumiem.
Par šī jaunā laika (Gunāra Astras vārdiem izsakoties – “ļaunā murga”) “izgaišanu” ir jācīnās. Jā, PAR to, kas ne simtiem, bet tūkstošiem gadu ir cilvēkiem normāls, dabisks un pašsaprotams bijis, tagad ir jācīnās! Kā pret ļaunu vīrusu, kurš pārņēmis valsts organismu. ST spriedums apliecina – ar vienu tabletīti katru rītu, tukšā dūšā vairs nepietiks, lai Mana (Tava, Mūsu) Valsts atlabtu.
Lāčplēša dienā un valsts svētkos pieminam mūsu tautas varoņus, kuri daudz neprātoja, lieki nevāvuļoja, nemeklēja pašlabumu, nemurgoja, ka gāzmasku lietošana pārkāpj cilvēktiesības, ka savas ģimenes un savas zemes aizstāvēšana liecina par ksenofobiju un ka šaušana neveicina iekļaujošas, tolerantas sabiedrības veidošanos, bet cēlās cīņā par Savu un Mūsu Latviju. Ceru, ka viņu gēni mūsu tautā vēl dzīvi!
Seko mums 
Ja vīrietis un sieviete ir divas dažādas lietu dabas, tad ir loģiski, ka tiktāl, cik runa ir par vienas dabas atšķirību no otras, vienu dabu iemiesojošie indivīdi būs savu īpatnējo dabu aprakstošo īpašību ziņā pārāki par indivīdiem, kuri nepieder pie šīs dabas.
Esmu pret Stambulas konvenciju un jebkuru citu konvenciju, kas atdod suverēna varu nevēlētām, ideoloģiskām ārvalstu institūcijām. Šī konvencija ir nevis apņemšanās partneriem, ka mēs labticīgi ievērosim zināmas civilizētā sabiedrībā pieņemtas normas (un viņi mums attālināti iedos varbūt kādu atzīmi, kas ļaus citu valstu pilsoņiem rēķināties ar zināmu paredzamu tiesisko ietvaru), bet, ka mēs atdodam imūniem GREVIO inspektoriem teikšanu pār savu zemi, teikšanu par to, kāda veida patvaļīgi interpretētas “jebkādas vardarbības” mums būs viņu institucionalizētā uzraudzībā jāievieš un kādi normāli un sakārtotā divu dzimumu sabiedrībā nenovēršami stereotipi viņu ideoloģiskās noslieces dēļ mums būs “jāizskauž”. Tā nav vienošanās, tā ir neskaidru robežu pilnvaru atdošana.
Ekselences, godātie delegāti, vispirms vēlos pateikties Brazīlijas prezidentam un valdībai par viesmīlību. Mēs tiekamies ANO Klimata pārmaiņu COP30 konferencē. Šī gada konference ir veltīta globālai mobilizācijai. Lai kopīgi virzītos no sarunām uz mērķu īstenošanu.
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
