Cik ilgi gan Latvijai, gan Igaunijai pietiks pacietības apmaksāt „Rail Baltica” zaudējumus?
Aivars Strakšas09.12.2024.
Komentāri (45)
Iesaki rakstu: 
Vēl pāris argumenti, pirms valdība un Saeima izdara izvēli starp tūlītēju pazemojumu un nesaprātīgām izmaksām tuvākā nākotnē.
Pāris secinājumi no iepriekšējām sērijām. Nav diskusiju par to, ka Rail Baltica projekts nekad neatmaksāsies. Beidzot ir nonākts līdz sapratnei, ka ātrvilciena koncepts nevar tikt realizēts, izbūvējot Rail Baltica ar vienu sliežu ceļu, ekonomējot uz žogiem, trokšņu sienām un viaduktiem.
Nedaudz no vēstures.
Vēl deviņdesmito gadu sākumā ar vilcienu no Rīgas varēja aizbraukt uz Tallinu un Pērnavu. Maršrutu slēdza 1992. gadā. Posmā no Rīgas līdz Ipiķiem dažus gadus vēlāk. Iemesls ļoti vienkāršs – nebija, kas brauc. Atceramies, ka uz slēgšanas brīdi Latvijā dzīvoja par 400 tūkstošiem un Igaunijā par 100 tūkstošiem iedzīvotāju vairāk nekā šodien. Personīgais autotransports arī nebija tik pieejams. Tik un tā šajā maršrutā nebija kam braukt.
Kas tagad ir mainījies?
Nedaudz cita trase. Limbažu un Rūjienas vietā Saulkrasti (2500 iedzīvotāju) un Tūja (320 iedzīvotāju). Potenciāli braucēju mazāk. Var teikt, ka pat nav pavisam, jo iedzīvotāju skaits runā pats par sevi.
Ja paveiksies, tad ceļā pavadītais laiks no Pērnavas (41,5 tūkstoši iedzīvotāju) samazināsies par kādu stundu. Vai pietiekoši, lai radītu jaunus braukt gribētājus tik daudz, lai piepildītu vismaz vienu vilcienu dienā? Bet vajadzētu apmēram reizi stundā katrā virzienā. Starp Tallinu un Rīgu varētu būt vairāk braucēju, taču arī Tallina ar saviem 430 tūkstošiem iedzīvotāju nav liela pilsēta.
Kravas? Kaut kas varētu būt, ja biznesam būs izdevīgi. Jākonkurē izmaksu ziņā ar autotransportu. Nekādu beramo vai lejamo kravu, kur dzelzceļam ir priekšrocības, šajā maršrutā tikpat kā nebūs. Varbūt kaut kas no kokmateriāliem uz Eiropu.
Ātrvilciena koncepts ļāva sapņot un jauca galvu, taču viena sliežu ceļa gadījumā sapņi pārvēršas par tukšām fantāzijām, jo nonākam pazīstamā situācijā.
Turklāt, ja nevar pa tiešo aizbraukt uz Rīgas centru, tad situācija kļūst vēl sliktāka. Pārsēšanās Salaspilī uz pašreizējo ViVi pat tad, ja tiks nodrošinātas maksimāli iespējamās ērtības, padara ainu vēl bēdīgāku. Tiem dažiem igauņiem, kuriem būs vajadzība nokļūt Kauņā, vai lietuviešiem Tallinā šāds risinājums der. Protams, ka Rīgai tas neko nedos, un te ir jāpiekrīt Briškenam. Taču iztērētais papildu miljards, lai izbrauktu cauri Rīgas stacijai, radīs tikai lielākus zaudējumus.
Un tagad paskatāmies nākotnē. Cik ilgi gan Latvijai, gan Igaunijai pietiks pacietības apmaksāt zaudējumus. Piecus gadus vismaz, jo saņemts ES finansējums? Līdz nākošajai finanšu krīzei? Līdz kapitālajam remontam, ja ES atkal neiedos naudu?
Vienkāršāk sakot, izvēloties, pa kuru ceļu iet, ir jāizvērtē, ar kādiem nosacījumiem un cik reāls ir jau slēgtās dzelzceļa līnijas uz Ipiķiem scenārijs.
Jebkurā gadījumā tas ir no nulles atšķirīgs skaitlis.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
