Cik lojāls Latvijas valstij ir jaunais Labklājības ministrijas parlamentārais sekretārs?
Pietiek lasītājs12.01.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Man kā uzņēmējam, Latvijas patriotam un godīgam nodokļu maksātājam ir radies šis jautājums, kaut gan vai vispār ir vērts jautāt? Goda un cieņas lieta. Ja dažam labam kas tāds vēl ir atlicis.
Kā jau pēc vēlēšanām ierasts un politikas vērotājiem labi zināms, šajās dienās jauno ministru birojos top cukurotas siles. Kur remdēt savu lielo "apetīti", atraduši caurkrituši ministri, izsvītroti deputāti un pat skolnieki. Taču mēļo, ka par šo pelnrušķītes stāstu zemāk "žagoties" sāk pat iepriekš minētie.
Stāsts ir par jauno Labklājības ministrijas parlamentāro sekretāru Artjomu Uršuļski, kurš ir bijis viens no bēdīgi slavenās Zatlera reformu partijas biedriem, bet šoreiz ne par šo “samudrīšanos”. Rīga tomēr ir maza, procesi ir pārredzami, logi caurskatāmi, un kā kuluāros runā, jau neilgi pēc vēlešanām Uršuļska kungs bija "piešāvis" roku un visai aktīvi piestaigājis uz partijas biroju Vecrīgā. Tas rezultējies ar “rūpala izkārtošanu” sev, iegūstot otru augstāko amatu Labklājības ministrijā 9. janvāra rītā.
Kā jau karš Ukrainā pierādīja, pastāv kolaboranti, kuri līdz karam šķita visai lojāli un nekaitīgi, bet reālos kara apstākļos ir kolaboranti jeb tautas valodā vienkārši “šautu mugurā”. Jautāsiet, kas liecina par to, ka Uršuļskis atbilst iepriekš minētajiem parametriem?
1. Par Uršuļska kunga, maigi sakot, iejūtīgo attieksmi pret krieviem ir dzirdēts no Vienotības flanga vairāku gadu garumā. Krievvalodīgo aizstāvības runas dzirdētas kā draugu, tā darba kolēģu starpā. Bieži vien gan izvēlējies klusēt, bet reizēm pasprukuši, piemēram, aizstāvības komentāri okupekļa puķu licējiem.
2. Cik dzirdēts, tad dzimtajā Latgalē Uršuļskis joprojām uztur kontaktus ar bērnības draugiem no “podjezda”, kuru ikdienas sarunvaloda ir krievu un kuru uzskati Krievijas iebrukumā Ukrainā ir, maigi izsakoties, atšķirīgi. Ne velti ir teiciens - pasaki, kas ir tavi draugi, un es pateikšu, kas esi tu.
3. Publiski pieejamā informācija par Uršuļska gaitām ir visai skopa. Lielus jautājumus rada “Facebook” profilā ievietotā profila bilde 2015. gada augustā (pēc tikko veiktās Krimas okupācijas un uzsāktā kara) ar Uršuļska kungu smaidīgās grimasēs Sanktpēterburgas ielās. Vai Artjomu tobrīd uztrauca Krievijas uzsāktais karš? Maz ticams.
4. Tāpat zīmīgi, ka Uršuļska sociālajos tīklos kopš 2022. gada 24. februāra nav ne miņas no atbalsta Ukrainai - ne “Twitter”, ne “Facebook” platformās. Tas rada vairāk jautājumu nekā atbilžu, it īpaši šī brīža ģeopolitiskajā situācijā.
5. 2020. gada 23. februārī, kas Latvijas okupācijas laikā tika saukta par vīriešu dienu, Uršuļskis savā “Twitter” dalījās ar atmiņām par padomju maršala nāvi 1939. gadā un to, ka “mums ir jāatceras mūsu varoņi.
Lato Lapsas nesenā tēze par to, ka “mainīsies laiki, mainīsies arī kolaboranti un kolaboranti Latvijā dzīvo kā nieres taukos”, ir pavisam patiess. Nav šaubu, ka šādu personāžu atrašanās jebkuros politiskajos amatos ir vistiešākais drauds Latvijas drošībai.
Lai arī jaunās ministres Evikas Siliņas līdzšinējā politiskā darbība ir bijusi gana veiksmīga, tomēr šādas neviennozīmīgas personas “uzpeldēšana” var rezultēties politiskajā bedrē pašai ministrei.
Noteikti jāatceras, ka vairākos normatīvajos aktos viena no prasībām dažādu amatu ieņemšanai ir nevainojama reputācija. Lai gan jēdzienam “reputācija” nav konkrētu robežu un tās drīzāk ir atkarīgas no “filozofiskā domu gājiena”, tomēr šis konkrētais gadījums ir īsts “kases grāvējs” un liek uzdot jautājumus ne tikai Labklājības ministrijai, bet arī valsts drošības iestādēm.
Konkrētā personāža “barošana” Latvijas iedzīvotājiem izmaksās 74 000 EUR gadā jeb vairāk nekā 6 000 EUR mēnesī. Kā savas valsts patriotam man nav pieņemama prokrievisku elementu nonākšana valsts pārvaldē. Vai karš Ukrainā nav devis gana daudz mācību? Jaunajai labklājības ministrei acīmredzot ir nospļauties uz sava kolēģa neviennozīmīgu nostāju Krievijas iebrukumā Ukrainā.
Seko mums 
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
