Cik lojāls Latvijas valstij ir jaunais Labklājības ministrijas parlamentārais sekretārs?
Pietiek lasītājs12.01.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Man kā uzņēmējam, Latvijas patriotam un godīgam nodokļu maksātājam ir radies šis jautājums, kaut gan vai vispār ir vērts jautāt? Goda un cieņas lieta. Ja dažam labam kas tāds vēl ir atlicis.
Kā jau pēc vēlēšanām ierasts un politikas vērotājiem labi zināms, šajās dienās jauno ministru birojos top cukurotas siles. Kur remdēt savu lielo "apetīti", atraduši caurkrituši ministri, izsvītroti deputāti un pat skolnieki. Taču mēļo, ka par šo pelnrušķītes stāstu zemāk "žagoties" sāk pat iepriekš minētie.
Stāsts ir par jauno Labklājības ministrijas parlamentāro sekretāru Artjomu Uršuļski, kurš ir bijis viens no bēdīgi slavenās Zatlera reformu partijas biedriem, bet šoreiz ne par šo “samudrīšanos”. Rīga tomēr ir maza, procesi ir pārredzami, logi caurskatāmi, un kā kuluāros runā, jau neilgi pēc vēlešanām Uršuļska kungs bija "piešāvis" roku un visai aktīvi piestaigājis uz partijas biroju Vecrīgā. Tas rezultējies ar “rūpala izkārtošanu” sev, iegūstot otru augstāko amatu Labklājības ministrijā 9. janvāra rītā.
Kā jau karš Ukrainā pierādīja, pastāv kolaboranti, kuri līdz karam šķita visai lojāli un nekaitīgi, bet reālos kara apstākļos ir kolaboranti jeb tautas valodā vienkārši “šautu mugurā”. Jautāsiet, kas liecina par to, ka Uršuļskis atbilst iepriekš minētajiem parametriem?
1. Par Uršuļska kunga, maigi sakot, iejūtīgo attieksmi pret krieviem ir dzirdēts no Vienotības flanga vairāku gadu garumā. Krievvalodīgo aizstāvības runas dzirdētas kā draugu, tā darba kolēģu starpā. Bieži vien gan izvēlējies klusēt, bet reizēm pasprukuši, piemēram, aizstāvības komentāri okupekļa puķu licējiem.
2. Cik dzirdēts, tad dzimtajā Latgalē Uršuļskis joprojām uztur kontaktus ar bērnības draugiem no “podjezda”, kuru ikdienas sarunvaloda ir krievu un kuru uzskati Krievijas iebrukumā Ukrainā ir, maigi izsakoties, atšķirīgi. Ne velti ir teiciens - pasaki, kas ir tavi draugi, un es pateikšu, kas esi tu.
3. Publiski pieejamā informācija par Uršuļska gaitām ir visai skopa. Lielus jautājumus rada “Facebook” profilā ievietotā profila bilde 2015. gada augustā (pēc tikko veiktās Krimas okupācijas un uzsāktā kara) ar Uršuļska kungu smaidīgās grimasēs Sanktpēterburgas ielās. Vai Artjomu tobrīd uztrauca Krievijas uzsāktais karš? Maz ticams.
4. Tāpat zīmīgi, ka Uršuļska sociālajos tīklos kopš 2022. gada 24. februāra nav ne miņas no atbalsta Ukrainai - ne “Twitter”, ne “Facebook” platformās. Tas rada vairāk jautājumu nekā atbilžu, it īpaši šī brīža ģeopolitiskajā situācijā.
5. 2020. gada 23. februārī, kas Latvijas okupācijas laikā tika saukta par vīriešu dienu, Uršuļskis savā “Twitter” dalījās ar atmiņām par padomju maršala nāvi 1939. gadā un to, ka “mums ir jāatceras mūsu varoņi.
Lato Lapsas nesenā tēze par to, ka “mainīsies laiki, mainīsies arī kolaboranti un kolaboranti Latvijā dzīvo kā nieres taukos”, ir pavisam patiess. Nav šaubu, ka šādu personāžu atrašanās jebkuros politiskajos amatos ir vistiešākais drauds Latvijas drošībai.
Lai arī jaunās ministres Evikas Siliņas līdzšinējā politiskā darbība ir bijusi gana veiksmīga, tomēr šādas neviennozīmīgas personas “uzpeldēšana” var rezultēties politiskajā bedrē pašai ministrei.
Noteikti jāatceras, ka vairākos normatīvajos aktos viena no prasībām dažādu amatu ieņemšanai ir nevainojama reputācija. Lai gan jēdzienam “reputācija” nav konkrētu robežu un tās drīzāk ir atkarīgas no “filozofiskā domu gājiena”, tomēr šis konkrētais gadījums ir īsts “kases grāvējs” un liek uzdot jautājumus ne tikai Labklājības ministrijai, bet arī valsts drošības iestādēm.
Konkrētā personāža “barošana” Latvijas iedzīvotājiem izmaksās 74 000 EUR gadā jeb vairāk nekā 6 000 EUR mēnesī. Kā savas valsts patriotam man nav pieņemama prokrievisku elementu nonākšana valsts pārvaldē. Vai karš Ukrainā nav devis gana daudz mācību? Jaunajai labklājības ministrei acīmredzot ir nospļauties uz sava kolēģa neviennozīmīgu nostāju Krievijas iebrukumā Ukrainā.
Seko mums 
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
