Iesaki rakstu: 
Šī provokatīvā ideja radās, kad mūsu kaimiņu dzīvokļa rēķinā pēkšņi parādījās kavējuma procenti. Kamēr kaimiņi skaidrojās ar apsaimniekotāju par to, kā vispār šī nepamatotā summa bija aprēķināta, man prātā nostiprinājās pavisam cita doma — par deputātu kā likumdevēju atbildību tiesiskā valstī.
Rīdzinieki jau trīs gadus dzīvo tiesiskā neskaidrībā, ko radījusi Rīgas domē pieņemta saistošo noteikumu strīdīga norma, kas ļauj palīdzības sniegšanas kārtībā piespiedu kārtā izbeigt uz nenoteiktu laiku noslēgtu pašvaldības dzīvokļa īres līgumu. Praksē šī nelikumīgā rīcība tiek maskēta kā paša īrnieka it kā iniciatīva, kurš tiek aicināts parakstīt šim pasākumam sagatavotu veidlapu, uz kuras iepriekš jau ir izrdukāts: lūdzu izbeigt ar mani noslēgto īres līgumu uz nenoteiktu laiku, lai noslēgtu citu līgumu. Pastāv cerība, ka šo prettiesisko normu atcels.
Un te rodas jautājumi: ja īrniekam (starp citu, deputātam arī, ja viņš īrē dzīvokli) pamatoti var piemērot sodu par nokavētu maksājumu un tam īrnieks piekrit, parakstot līgumu, vai ir taisnīgi, ka deputāts balso "par", pieņemot strīdīgo tiesību normu, un nenes nekādu atbildību pat tad, ja tiesa, īpaši Satversmes tiesa, atzīst šo normu par neatbilstošu likumam? Vai deputāta morālo atbildību var pārvērst izmērāmos zaudējumos?
Iedomāsimies: Satversmes tiesa atzīst, ka norma, ko pieņēmusi, piemēram, Rīgas dome, ir pretrunā ar likumu un Satversmi. Ar to brīdi tai jākļūst spēkā neesošai. Un katrs deputāts, kurš balsojis “par” šādas prettiesiskas normas pieņemšanu, maksā līgumsodu — piemēram, 1% no savas dienas algas par katru dienu, kamēr šī norma ir bijusi spēkā. Šie līdzekļi tiek novirzīti atpakaļ pašvaldības budžetā, teiksim, — sabiedriskā labuma fondā.
Runa nav par to, cik daudz varētu iekasēt (lai gan, iespējams, daudz). Runa ir par ko citu: ja katrs deputāts zinātu, ka balsojumam var būt arī finansiālas sekas, viņš divreiz padomātu, pirms balsot par normu, kas ir pretrunā ar likumu.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
