Cik necienīgi, ja šādi mēģina izlocīties un izmeloties valsts prezidents – tā vietā, lai godīgi atzītos, ka drusku piefantazējis...
Pietiek lasītājs26.07.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Izlasīju „Latvijas Avīzē” valsts prezidenta Egila Levita skaidrošanos par grāmatā „Viltvārdis” minētajiem faktiem, un īpašu uzmanību pievērsa prezidenta izvairīgie vārdi par viņa „pirmajām bērnības atmiņām”. Grāmatā ir daudzi fakti, ko var pārbaudīt tikai arhīvos, bet šajā gadījumā ir citādi, - katrs pats, izmantojot interneta dotās iespējas, var lieliski salīdzināt, ko prezidents ir teicis pirms un pēc grāmatas iznākšanas. Pasvītrojumi mani.
2015. gada maijs, „Mājas Viesis:
“Savu pirmo apzināto un spilgto atmiņu varu pat datēt, jo droši zinu, ka tobrīd man bija trīs gadi: mēs ar māmiņu ejam uz Rīgas staciju sagaidīt vecomāti un vecotēvu.
Vilcienam priekšā lokomotīve ar dūmiem un svilpi. No tā izkāpj veca tante un vecs onkulis, abi vateņos, gumijas zābakos, apkrāvušies ar kaut kādām pauniņām. Es skatos un domāju: vai patiešām tie ir mani vecvecāki?
Šī pirmā atmiņa man ir no 1958. gada, kad manas mātes vecāki un māsas atgriezās no izsūtījuma. Kopā ar četrdesmit tūkstošiem citu latviešu 1949. gada 25. martā viņi bija deportēti uz Sibīriju.”
2020. gada marts, „Ieva”:
“– Žurnāls, kurā publicēta šī intervija, nāks klajā 25. martā – 1949. gadā šajā dienā uz Sibīriju izsūtīja tūkstošiem latviešu ģimeņu, arī jūsu mammas ģimeni. Ko jūs bērnībā par to zinājāt?
– Mana pati pirmā bērnības atmiņa ir par to, kā ar mammu gāju uz Rīgas Dzelzceļa staciju sagaidīt manu vecomāti, vecotēvu un citus radus, kas atgriezās no izsūtījuma Sibīrijā. Viņi kā zemnieki tika izsūtīti padomju okupantu lielākajā masveida represijas pasākumā pret latviešu tautu – 1949. gada 25. marta izsūtīšanā.
Man iespiedies atmiņā skats, kā iebrauca vilciens ar dūmu mutuļiem, un mamma teica: tagad tu satiksi savu vecomammu un vecopapu. Un no vagona izkāpa pufaikās tērpti cilvēki...
2020. gada aprīlis, „Ievas Stāsti” (kā noprotams, tiek pārstāstīta „Ievas” intervija):
„Egils Levits atstāsta savas pirmās bērnības atmiņas, kā ar mammu gājis uz Rīgas dzelzceļa staciju sagaidīt vectēvu un vecomāti atgriežamies no izsūtījuma. Zēna prātā palicis, ka no dūmu mutuļos ieskautā vilciena vagona izkāpuši “gumijas zābakos un pufaikā tērpts vecs onkulis un veca tante”. Un, kad vēlāk klausījies vecmāmiņas stāstus par Hamburgu un Parīzi – tas šķitis tik fantastiski, tālu un nesasniedzami.”
2020. gada 16. jūlijs, „Latvijas Avīze”, jau pēc viltvārža pieķeršanas melos, kad ir skaidrs, ka cilvēki, ko viņš uzdod par saviem vecvecākiem, atgriezušies krietni agrāk un nekādas "likteņkopības ainas" stacijā nav bijis:
„- Grāmatas autors Lato Lapsa apšauba vienu no intervijās minētām bērnības atmiņām, ka jūs kopā ar mammu dodaties uz Centrālo dzelzceļa staciju, kur pienāk vilciens un no tā izkāpj vecvecāki, kas atbraukuši no izsūtījuma Sibīrijā. Tas esot mazticams, jo jums tajā laikā bijis tikai nedaudz vairāk par vienu gadu un no šāda vecuma cilvēki parasti neko neatceroties.
- Bieži ir tā, ka agrās bērnības atmiņas veidojas arī no nostāstiem. Atmiņas man par šo notikumu ir, bet es nevaru precīzi pateikt, kad mani vecvecāki atbrauca - vai tūdaļ pēc amnestijas vai vēlāk. Intervijās godīgi atbildēju, kā es šo epizodi izjutu un atceros kā mazs puika. Tas nav zinātnisks pētījums.”
Ko lai saka – cik tas ir necienīgi, kad valsts augstākā amatpersona tā vietā, lai godīgi pateiktu – nu, drusku piefantazēju, kam negadās! -, mēģina augstākā mērā muļķīgi izlocīties un izmeloties. Vairāk nekā viss cits tas rada iespaidu – jā, grāmatai taisnība, tiešām viltvārdis...
Seko mums 
5. martā Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija (turpmāk – Tautsaimniecības komisija) pirms pirmā lasījuma skatīja Ekonomikas ministrijas (EM) sagatavotos un Ministru kabineta atbalstītos grozījumus Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likumā (NTPAL). Tas, ka šādi grozījumi taps, bija zināms jau krietni agrāk – pēc Konkurences padomes (KP) veiktās "Olu, zivju, piena, gaļas, graudu un maizes produktu mazumtirdzniecības tirgus uzraudzības" (turpmāk – KP tirgus uzraudzība) un tai sekojoša paziņojuma, ka mazumtirgotāji vietējām pārtikas precēm nosaka lielākus uzcenojumus nekā importētajām.
Kamēr mūsu nevarneši cīnās ar savām sīkajām ķibelēm, mēģinot samazināt birokrātiju un domājot, kādu vēl formālu kosmētisko remontu veikt savai brūkošajai Vienotības dirškenu koalīcijai, VĀCIJA BLIEŽ PA RITĪGO! BLIEŽ TĀ, ka tas ATSAUKSIES UZ visu EIROPU!
Cik laba var būt diena Arodbiedrību vadoņiem, bet lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju tā ir trauksmaina! Droši vien jautāsiet – kādēļ trauksmaina? Mēģināšu ieskicēt trauksmes iemeslus vēsturiskā kontekstā.
Neatkarīgi no tā, cik daudz mēs sacenšamies savās analīzēs un komentāros, lai rastu jaunus, gudrus veidus, kā pateikt "Tramps ir stulbs”, viņš, visticamāk, nemainīsies. Ar to mums ir jāsadzīvo. Šķiet, ka Eiropa nesaprot vienu lietu: Tramps ir ASV prezidents.
Iedomājaties, ka oriģinālā 2011, gadā pasažieru plūsma Rail Baltica tika plānota 3,26 miljoni pasažieru (2040 gadā). Pēdējā 2024.gada CBA dokumentos atradīsiet 51 miljonu pasažieru (2056. gadā).
Rīgas rajona tiesa 14. februārī piemēroja apcietinājumu Aleksandram Gapoņenko, kurš jau iepriekš ir ticis sodīts par nacionālā naida kurināšanu. Vladimirs Žirinovskis reiz solīja Baltijas valstis pārvērst par Krievijas guberņām, Gapoņenko droši vien cerēja reiz kļūt par gubernatoru... Bet nu būs jāsēž cietumā, nevis gubernatora krēslā.
Pagājusi nedaudz vairāk nekā nedēļa, kopš animācijas filma "Straume" pārrakstījusi Latvijas kino vēsturi, saņemot "Oskaru" kā labākā pilnmetrāžas animācijas filma. Kamēr filmas veidotāji turpina darbu pie nākamā projekta, tikmēr politikas veidotājiem arvien jādomā ne vien par plašāku atbalstu kino nozarei Latvijā, bet jāizmanto mirklis Latvijas tēla un Latvijas kā kino uzņemšanai draudzīgas valsts popularizēšanai.
