Cik tālu ir Grieķija?

Tā kā Latvijai raksturīga nekritiska piesliešanās Vācijas implantētajām doktrīnām, oficiālais viedoklis Latvijā bez nekādas argumentācijas pieslienas Eiropas deflācijas doktrīnai, kas raksturīga dalībvalstīm ziemeļos. Te gan jāizsaka zināms izbrīns, jo Latvijas valsts pirmās bojāejas notikumu ķēdē drausmīgajai Brīninga deflācijas un nabadzības politikai Vācijā 1930.-1932. gados ir kauzāla cēloņa loma.

Brīninga deflācijas izraisītā ekonomiskā depresija, neaprakstāmā nabadzība, gigantiskais bezdarbs (25%) bruģēja ceļu Hitlera nākšanai pie varas automātiskā bezpiepūles veidā, kam loģiski sekoja globāls ekonomikas uzplaukums militāru pasūtījumu rezultātā un pasaules sadalīšana jaunu spēku ieguvušo valstu starpā (ar Staļinu - Molotova-Ribentropa pakts, ar Japānu par tā saucamo Karači līniju).

Šodien mēs zinām, ka visiem nopietniem līgumiem ir publicējamā un nepublicējamā daļa, ka pastāv neformālas vienošanās, kas tiek ievērotas striktāk par formālām. Un kā gan citādi lai izskaidro Japānas neuzbrukšanu PSRS Otrā pasaules kara laikā, zinot, ka japāņi bija apguvuši kaujas mākslu Mandžūrijas purvos, kur cilvēks pazūd sekundes laikā un ziemā temperatūras krīt līdz -50C, un tādas militāras neveiksmes kā vērmahta ripojošos dzelžu kalnus noteikti nepiemeklētu ātros japāņus.

Komentētāji atzīmē, ka vāciešiem raksturīgs paradoksāls vēsturiskās atmiņas blackouts: tie milzīgu uzmanību pievērš 1923. gada hiperinflācijai, kuras simbols ir vīrs, kas stumj ķerru ar naudu. Taču pilnīgi nekāda uzmanība netiek pievērsta Brīninga deflācijas politikai, kas taču noveda pie vāciskās būtības un nācijas pašapziņas bojāejas. Hiperinflācijas periods bija īss, bet depresija vilkās gadiem, ieejot arvien tālākos elles lokos, sākoties ar Nordwolle bankrotu.

Taču hiperinflācija lika ciest elitei, visupirms baņķieriem, kamēr tauta to bieži uztvēra kā kaut kādu jucekli, jo nevienam taču pēc kara nekādas naudas pakas nebija, ko zaudēt (skat. Remarks E.M. "Melnais obelisks"), un atrisinājums nāca ātri, un tad sekoja roaring twenties, kur 1927.-1928. gadā bezdarba faktiski vairs nebija (skat. Winkler H.A. "Schein der Normalitaet" - Vinklers tādēļ šo periodu arī uzskata par normalitātes šķitumu).

Bet Brīninga deflācijas politikai sekoja karš un krematorijas, taču Brīninga politikas būtība bija glābt elites, bankas un likt ciest tautai, līdz 1932.gadā Vācijā bija 6 miljoni bezdarbnieku, un tā laika simbols ir milzīgā rinda pie Hanoveres darba biržas.

Bet neviens neko no vēstures nemācās. Un Grieķijas vēlēšanās ir robežšķirtne Eiropai. Grieķijas gadījumā gan deflācijas politika līdzīgi šodienas Spānijai un Portugālei pirmajās rindās ir iznesusi kreisās partijas, nevis labējās. Bet šodien Eiropas naudasmaisi nespēj draudēt ar Čīles scenāriju Grieķijā, kāds draudēja arī Portugālei 1974.g. Neļķu revolūcijas laikā, ja nebūtu iejaucies V. Brants kā izcila pasaules mēroga sociāldemokrātiska personība (skat. Günter Grass: "Der dritte Weltkrieg hat begonnen", standard.at 20.12.2014), tādējādi definējot konstruktīvu pēckara Vācijas globālo lomu.

Par melnajiem ģenerāļiem Grieķijā gan neko nevar zināt. Vai Grieķijas jaunie līderi būs ar stingru mugurkaulu, lai pateiktu, ka nekādus parādus nemaksās? Globālā mērogā tas nebūtu nekas jauns un nekas ārkārtējs. Briesmas draud uz māla kājām uzceltajai eirozonai un ar to nelaimīgi sasietajai Eiropas Savienībai.

Nu atgriežamies pie rakstā uzdotā jautājuma - cik lielā mērā šis nenovēršamais process, kuram Grieķijas vēlēšanas ir tikai viens no simptomiem, varētu ietekmēt mūsu mīļo lakatā satīto Latviju? Un jāsaka - visi scenāriji ir dramatiski.

Pirmkārt, nav prognozējamas sekas Grieķijas iziešanai no eirozonas. Skaidrs, ka neviens Eiropas politiķis, kam ir vēl kaut neliela saprāta dzirksts, to nekad nepieļaus, vienalga, kādi būtu Grieķijas uzstādītie ultimāti. Jebkuras Grieķijas glābšanas izmaksas uz eirozonas ekonomikas fona būs absolūts sīkums. Taču bīstami ir tauriņa efekti.

Tauriņa efekti var būt dažādi. Taču tie visi ir saistīti ar ķēdes reakcijām. Viens no bīstamākajiem modeļiem ir masu psihozes izcelšanās - gan pašā Grieķijā, gan donorvalstīs. Grieķija ir samērā pacietīgi uzņēmusi ļoti daudz nelegālo imigrantu, kuru eksistence pati par sevi ir globālās politikas sekas. Notiekot valsts bankrotam, pilnībā izšķīstot valsts policijas un armijas struktūrām, visai ātri var tikt uzdots jautājums - kāpēc Grieķijai šie imigrantu bari ir jāuztur? Paramilitārās vienības, kas neizbēgami izveidosies dažu dienu laikā, ātri ķersies pie lietas. Gan jau sadursmēs zaudējumi būs abās pusēs, viss deflācijas politikas rezultātā uzkrātais niknums izlādēsies uz konkrētu cilvēku grupu. Eiropa iejauksies? Merkele iebrauks ar tankiem? Tad būs trešais pasaules karš.

Nekas labāks nav gaidāms, ja masu psihoze izcelsies ES donorvalstīs. Jau šobrīd situācijas ir eksplozīva līdz ar pēdējiem notikumiem Francijā un PEGIDA maršiem Vācijā. Eiropas savstarpējās palīdzības mehānisma darbība tiks apturēta dažu stundu laikā, finanšu tirgi momentā uzbruks vājākajām eirozonas valstīm. Tā kā Itālijā ir šaubīgs parlamentārs vairākums eiro atbalstam un četras lielās partijas ir par Itālijas iziešanu no eiro, konkrētu plānu kalšana var ļoti ātri novest pie prezidenta vai premjera paziņojuma, ka eiro nav oficiālais maksāšanas līdzeklis Itālijā, jo sevišķi, dramatiskā "Grexit" gaisotnē, t.i. ar jau notikušu faktu, ka no eiro var izstāties.

Daudz rakstīts par eiro konstrukcijas defektiem, taču jāatzīst, ka kaut ko vēl sliktāk uzkonstruētu ir grūti iedomāties. Principā valsts kā Itālija, kas paziņotu par iziešanu no eirozonas, varētu būt milzīga ieguvēja. Tas nozīmētu, ka Itālijas aktīvi vairs nav atbildīgi par eiro segumu. Situācija līdzinātos repšiku ieviešanai Latvijā. Protams, itāļi neripinās naudas vagonu uz Vāciju, un elites jau būs savus eiro realizējušas tūlīt pēc „Grexit” smakas saošanas. Taču neizbēgami sekotu eiro vērtības kritums N reižu un eirozonas sabrukums.

Itālijas parāds, kas nominēts eiro, būtu jāatmaksā pat itāļiem vissliktākā scenārijā pēc pēdējā eiro kursa pret dolāru, kas var būt arī 0,01 dolārs par vienu eiro. Sevi cienošai valstij neviens nekādu augstāku kursu nekādos klubos neuzspiestu. Un te mēs esam nonākuši pie būtiskā eirozonas defekta, ko daudzi neapjēdz - ja eirozona sāk brukt, tad tā ir visiem jāatceļ vienā mirklī sinhroni, pretējā gadījumā notiks globāla bezprecedenta parādu un banku krīze miljons Lehmann Brothers stiprumā. Ko darīt ar palikušajiem eiro maciņā - uzdodiet hamletisku jautājumu.

Piezīme: ja Latvija būtu izlaidusi bondus un aizņēmusies dolārus, tad pēdējo 3 mēnešu laikā Latvija ārējais parāds, kas nominēts EUR, būtu samazinājies jau par trešdaļu, pat neatmaksājot nevienu centu.

Pat ja mēs negribam noticēt masu psihozes scenārijiem, Grieķijas iziešana no eirozonas radīs milzīgu tehnisku problēmu kopumu un pietiekami smagas sekas. Skaidrs, ka šodien slepeni nodrukāt jaunu naudu nav iespējams. Tātad vienīgais risinājums ir "marķēt" vai "štempelēt" esošās eiro banknotes. Hmm - vai naudas iemaksas, biļešu pārdošanas automāti atpazīs šos štempeļus? Cik maksās štempeļa iztīrīšanas līdzeklis?

Taču daudz komplicētāks jautājums ir - ja maksātspējīgs Grieķijas iedzīvotājs vai uzņēmums grib samaksāt citam maksātspējīgam pilsonim vai uzņēmumam, bet nevar to izdarīt eirosistēmas sabrukuma dēļ Grieķijas teritorijā. Eirosistēma ir devusi eirozonas valstīm garantijas, ka tā nodrošinās maksājumu sistēmu darbību eirozonas valstīs. Ja to vairs nav iespējams izdarīt, tad tas ir iemesls prasīt kompensāciju Eiropas Kopienas tiesā vai pieprasīt ECB likvidāciju, jo tā neveic garantētos pakalpojumus. Ne velti dziļāki Vācijas eksperti kā G.Horns uzsver tieši šo maksājumu sistēmu aspektu kā bīstamu un nebeidzamu juridisku konfliktu avotu milzīgā skaitā.

Šādā situācijā Grieķijai ir tiesības drukāt sev eiro jebkuros daudzumos, lai nodrošinātu maksājumu sistēmu darbību, ja jau ECB ir defoltējusi uz savām saistībām nodrošināt maksājumu sistēmas darbību visā eirozonā. Līdz ar to milzīgu tehnisku problēmu avots būs "Grieķijas eiro" un arī Grieķijas maksājumu uzdevumu neprognozējama cirkulācija. Ja elektroniskos pārskaitījumus var atslēgt, ar papīra naudu tas tik vienkārši nebūs.

Eirozonas vājuma pamatā ir Vācijas perversā izpratne par to, ka citiem ir jāmaksā, lai atrastos eirozonā. Taču patiesā lietu kārtība ir tāda, ka kādam ir jāmaksā par to, lai eirozona būtu mūžīga. Mūžīgums ir ļoti stipra un tādēļ ļoti dārga garantija. Taču mūsdienu Vācijas neoelites vispār neuzskata nedz ES, nedz eirozonu par būtisku vērtību. Tām daudz interesantāka ir jaunu paktu noslēgšana, jaunu tirdzniecības telpu atvēršana, Krievijas resursu apguve. Eiropa jau ir izslaukta.

Eiropas Savienības likumdošanas sistēma neparedz valstu izstāšanos no eirozonas. Tas iespējams tikai ar jauna ad-hoc eksteritoriāla likuma darbību. Tas gan nav nekas jauns, jo jau t.s. ES Fiskālais kompakts ir apšaubāms likums. Tas nav ES likumdošanas daļa, jo Čehija un Apvienotā Karaliste tam nav pievienojušās. Tā izpausme Latvijā ir Fiskālās disciplīnas likums, kas ir visnotaļ dīvaina eksteritoriāla likuma vara Latvijas teritorijā, kuru noslēgušas dažas ES valstis savā starpā.

Nav saprotams, vai šāda likuma darbība turpinātos arī pēc ES izjukšanas, ja tas nav ES likumdošanas sastāvdaļa? Vai Latvija caur šo likumu ir pievienota kaut kādai mistiskai 25 valstu savienībai, kas nav Eiropas Savienība, apejot referendumu? Šajā likumā paredzēta Fiskālās disciplīnas padome, kas nav pakļauta Saeimas demokrātiskajai kontrolei.

Līdz ar to esam nonākusi pie secinājumu daļas.

Latvija kā valsts apšaubāmās denacionalizācijas, privatizācijas, taupības politikas, emigrācijas un veiksmes stāsta ietekmē ir tā novājināta, ka tā nav gatava jauniem satricinājumiem. Un pašreizējo situāciju raksturo slaucējas profils uz eiro monētas: elite agonijā vēl mēģina izvilkt pēdējo no atlikušo iedzīvotāju kabatām. Taču Eiropa pati atrodas krustcelēs, un jebkurš milzīgs satricinājums izmainīs Latvijas ģeopolitisko kontekstu.

Līdz ar to ir pēdējais laiks saprast, ka eirozona ir mehānisms, kam nepieciešama valstu reāla integrācija supervalstī pēc ASV parauga, ar vienu valūtu un samērā drīz arī vienu valodu. Latvija tam varbūt arī būtu gatava, bet vai tam ir gatavas lielās Es dalībvalstis, kuras savā starpā ir ekonomiskas konkurentes? Jautājums tiks atbildēts drīz.

Reālajā pasaulē Grieķija ir tālu no Latvijas, lai arī Atēnas ir gandrīz uz tā paša meridiāna kā Rīga. Taču eirozonas metrikā ģeodēziskā līnija, kas savieno Latviju ar Grieķiju, ir ļoti īsa. Kopš atrodamies eirozonā. 

Novērtē šo rakstu: