
Cik tiešām un no sirds žēl, ka jūsu diktators nomira, cerams, dabūsiet vietā citu…
Lato Lapsa04.09.2016.
Komentāri (0)
Ir divas valstis – viena liela, otra maziņa. Pirmā – Amerikas Savienotās Valstis, otrā – Latvijas Republika. Viena vismaz skaitās brīvu cilvēku zeme, otra... nu, spriediet paši.
Pirmajai visvisādas visnotaļ praktiskas un konkrētas intereses ir visās pasaules malās, un, lai ar tām viss būtu kārtībā, tā ir spiesta ik pa brīdim attiecībā uz saviem „sabiedrotajiem” kaut ko pieciest, kaut ko „neievērot”, uz kaut ko vienkārši pievērt acis.
Otrai pa lielam ir tikai viena interese – turpināt pastāvēt, līdz ar ko arī citas valstis tai faktiski dalās tajās, kas attiecībā uz šo valsti kaut ko var ietekmēt, un tajās, kas nevar faktiski neko – un kurām arī lielā mērā ir vienalga.
Pirmajai no šīm valstīm Uzbekistāna attiecīgajā reģionā bija vajadzīgs un noderīgs „sabiedrotais”, līdz ar ko šī valsts izlikās nemanām visas tās šausmas, ko Uzbekistānā strādāja vietējais diktators Karimovs ar savu klanu.
Šausmas bija visnotaļ reālas tāpat kā diktators – ne jau kaut kāda tur nieka demokrātijas ierobežošana, bet demonstrāciju apšaušana, politisko pretinieku iznīcināšana, tūkstoši politieslodzīto, spīdzināšana cietumos un tā tālāk.
Otrajai valstij Uzbekistāna nebija ne vajadzīga, ne noderīga – kaut gribējās „apgūt” Uzbekistānas tirgu un bagātīgos resursus, nekas lāga nesanāca, lai cik reizes uzņemtu ciemos diktatoru Karimovu un cik Triju Zvaigžņu ordeņus kārtu viņam kaklā.
Tad diktators nomira, un to, kādi cilvēki ir pie varas vienā un otrā valstī, lieliski demonstrēja oficiālie šo valstu vadītāju paziņojumi sakarā ar diktatora nāvi.
„At this challenging time of President Islom Karimov’s passing, the United States reaffirms its support for the people of Uzbekistan. This week, I congratulated President Karimov and the people of Uzbekistan on their country’s 25 years of independence. As Uzbekistan begins a new chapter in its history, the United States remains committed to partnership with Uzbekistan, to its sovereignty, security, and to a future based on the rights of all its citizens,” – šis bija ASV prezidenta Baraka Obamas oficiālais paziņojums.
Un šis savukārt bija Latvijas Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa paziņojums: „Valsts prezidents Raimonds Vējonis izsaka visdziļāko līdzjūtību Uzbekistānas tautai un prezidenta Islama Karimova ģimenei saistībā viņa nāvi. Prezidents Karimovs ir sniedzis neatsveramu ieguldījumu Latvijas un Uzbekistānas attiecību veidošanā. Viņa loma stabilitātes un drošības stiprināšanā Centrālāzijas reģionā nav pārvērtējama.” Tikpat līdzjūtīgs Uzbekistānas „tautai un valdībai” bija arī Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs.
Saskatāt atšķirību? Ja ne, pateikšu, kā to redzu es.
Nemēģināšu sniegt absolūti precīzu tulkojumu Obamas paziņojumam, bet viens ir skaidrs – kaut arī amerikāņi nav piedzīvojuši nekādus staļinus, ASV prezidents ne ar pušplēstu vārdu neieminējās, cik ļoti viņam žēl, ka viens gana asiņains diktators ir devies pie tēviem.
Atbalsts Uzbekistānas tautai, uzticība partnerībai un skaidra norāde uz cilvēktiesību ievērošanu – tas jā, bet nekāda pat formāla žēluma par diktatora nāvi.
Citiem vārdiem, tika uzskatāmi apliecināts, ka viena lieta ir praktiskais noderīgums un vajadzīgums, bet pavisam cita – principi, kaut vai tikai ārējai parādīšanai. Kuri vismaz šādos izrādīšanas gadījums tomēr ir pirmajā vietā.
Savukārt tās valstiņas „valstsvīri”, kurai savukārt diktatoru un izpausmju, kā varētu domāt, bijis vairāk nekā pietiekami, izrādījās vienmēr gatavi just līdzi kārtējā asiņainā diktatora nāvei.
Turklāt, kas īpaši svarīgi, vējoņiem-rinkēvičiem (atšķirībā no Obamas) pat nebija nekādas praktiskas vajadzības ieziesties ar politisko vazelīnu, - ne nu Latvijai no Uzbekistānas īpaša praktiska jēga bijusi, ne arī no tādas vai citādas līdzjušanas kaut kas sagaidāms.
Bet, ja reiz cilvēks savā būtībā ir un paliek kalps un dzimtcilvēks, nekādu citādu rīcību no viņa arī nesagaidīt. Pēc Staļintētiņa nāves šādi vējoņi-rinkēviči sistos ar galvu pret sienu, bet, ko viņi darītu mūsdienu Ziemeļkorejā, bail pat iedomāties.





Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
Imants Freibergs bija cilvēks ar retām īpašībām, tādām, kas sevi neafišē skaļi, bet ir jūtamas ikvienam, kam laimējās viņu satikt.
Tā vēsture jau kāda - pēc WW2 dolārs kļuva par valūtu dievu, jo to balstīja zelts. ASV piederēja aptuveni 70% visa pasaules zelta. Dolārs kļuva ļoti populārs, to vajadzēja visiem, attiecīgi pamazām drukāja.
Lasu par skandālu, kas pirms dažām dienām izraisījās starp krievu politiskās emigrācijas pārstāvjiem – Vladimiru Kara-Murzu no vienas puses un Gariju Kasparovu no otras. Cēloņi – dažādas pieejas, kā cīnīties pret Putina diktatūru - militāri ar ieročiem rokās Ukrainas pusē vai legāli - cerot uz “vēlēšanām” un ‘labo krievu” miermīlīgiem protestiem. “Kam pieder Krima” ir šī konflikta atslēgas vārdi. Domāju, ka sava loma konfliktā ir arī emigrantu cīņai par Rietumu grantiem.