Cik visvarena patiesībā bija un ir Valsts drošības komiteja

Nesen klausījos Gordona interviju ar KGB pulkvedi Švecu, kas tagad strādā ASV. Viņš teica, ka PSRS laikos 90% inteliģences bija parakstījušies par sadarbošanos ar VDK.

Pateica vēl pārsteidzošāku lietu. Kisindžers (ASV sekretārs) bija VDK ietekmes aģents ar iesauku "Kisa". Varenākās, bagātākās valsts otrais cilvēks čekas aģents. Vai spējat to sagremot??

Un ko tad mēs gribam no mūsu valstiņas, kas 50 gadus ir bijusi zem VDK lupas?!

Protams, man nav pieejama tā informācija, kas Lapsam, bet, zinot PSRS laikus, to vidi un cilvēkus, var izdarīt 100% secinājumus. Ja gribat vielu pārdomām, tad pirmos 20 neatkarības gadus no visiem Saeimas deputātiem kādi 75% bija ar VDK saistīti.

Ja Pauls pateica, ka visi... tad tam ir jātic.

Jāapzinās, ka visa KP augstu stāvošā nomenklatūra ar Gorbunovu, Brigmani, Čepāni, Lembergu priekšgalā savu karjeru sāka ar parakstu par sadarbošanos ar VDK.

Jāapzinās, ka visa komjaunatnes elite ar Urbanoviču, Reiru un Šmidri priekšgalā savu karjeru sāka kā cītīgi ziņotāji.

It sevišķi radošā inteliģence bija viegli ietekmējama, jo pilnībā viņu karjera, dzīves aicinājums, iztikas avots bija atkarīgs no KP un VDK gribas.

Varēji, cik vien var labs komponists, rakstnieks, dzejnieks būt, bet, ja nebiji parakstījies par sadarbošanos, tad tev nebija izredžu publicēties, izstādīties.

Jebkurš brauciens uz ārzemēm, izstādes rīkošana ārzemēs (vispār augstākā pilotāža) tika saskaņota ar VDK!

Ojārs Vācietis, piemēram, dēļ tā nodzērās, jo nevarēja sadzīvot ar to apkaunojumu...

Par Čaklo nevar saprast... vai nodzērās no tā, ka parakstīja, vai parakstīja tāpēc, ka bija nodzēries.

Es tagad kā liels mākslas mīļotājs lasu gleznotājas E.Romanes grāmatu "Mēs abi", kur viņa apraksta savu mīlas stāstu ar Mākslas akadēmijas rektoru L. Svempu. Visvairāk mani pārsteidza, kā viņa aprakstīja 50., 60., 70. gadu mākslinieku vidi. Viņai liela māja Mežaparkā, netālu Dž, Skulme ar Ābolu dzīvo, un bieži mājā notiek viesības, kur piedalās daudzi tā laika vadošie gleznotāji, kritiķi.

Tad, lūk... ar kādu vieglumu un pašsaprotamību viņi pie galda runā: "...mēs ar Svempu tikko bijām Parīzē pa muzejiem, bet vasaras beigās brauksim uz Romu... tā esmu pēc Itālijas noilgojusies..."

"Mēs Romā bijām ziemā", atbild Džemma pār galdu. „Uz Luvru brauksim nākamgad"

Tādā stilā, lūk, dzīvoja tā laika radošā inteliģence, kas parakstīja papīrīti ar VDK.

Bet, ja neparakstīji, tad vari dzīvot "Āžu bulvārī", sabrukušā koka būdā kā dzejnieks Ņirbulis un savus dzejoļus spraust atejā uz naglas.

Bet, ja parakstīji, tad Parīzi, Romu divreiz gadā..

Ja esi aktieris un neesi parakstījis šo apkaunojošo papīru, tad labas lomas tev neredzēt, filmās neceri uzņemties.

PSRS laikos ļoti aktuāls bija dzīvokļu jautājums. Jaunā paaudze, staigājot pa Rīgas ielām, noteikti ir pamanījusi uz namu sienām piemiņas plāksnes. Šajā namā ir dzīvojis gleznotājs Svemps, skaties, vareni, skaisti - logi ar vitrāžam. Šajā mājā dzejniece Ķempe... vau cik glauni. Šajā pilī mitinājies slavenais Smiļģis... nu, moins, kā tā var būt, jautāsiet, zinot, ka liela daļa dzīvoja "komunalkās".

Ir jāzina, ka aiz katra šī veiksmes stāsta stāv paraksts par sadarbošanos ar VDK. Vismaz sākumā... bet pēc tam aiz cieņas un simpātijām tevi (kā Paulu vai Artmani) var likt arī mierā.

Padomju laikos bija daudzas tā saucamās izredzēto mājas KP nomenklatūrai, radošajai inteliģencei - māksliniekiem, komponistiem, rakstniekiem, dzejniekiem. Pēc tagadējās mērauklas tas ir čiks, tāds sociālo māju līmenis, bet PSRS laikos tas bija kaut kas kosmisks. Pēc to māju iedzīvotājiem varēja spriest, kuri sadarbojas ar valdošo režīmu, jo bez paraksta tur dzīvot nebija iespējams.

Slavenākās ir augstceltne Valdemāra (Gorkija) ielā, Sporta ielā iepretim 49. videnei, Dzirnavu iela un Zaļā iela (Ziedonis). tad slavenā Paula māja Baznīcas ielā, tad radošās inteliģences māja, kur Zālīte un Kokari dzīvo (starp Valdemāra ielu un Skansti)... tad Āgenskalna iela, mākslinieku, komponistu un dzejnieku daudzdzīvokļu māja ar labiem plānojumiem.

Un daudzas, daudzas citas..

Ir jāzina tā vide, lai varētu par to spriest..

Piemēram, kādu jauniešu grupiņu, kas par PSRS laikiem zina no gludi uzrakstītajām vēstures grāmatām, ieliekam laika mašīnā un nogādājam 70., 80. gados Rīgā, P. Stučkas (Tērbatas) ielā. Pretī tiem nāk viens dīvainis ar spīdīgām acīm, viss aptinies ar tualetes papīru ruļļiem!

"Labais!” iesauktos mūsdienu jaunieši. „Kaut kāds krutais hipsteris, kāds multimākslinieks, varbūt Polis, kas taisa baigo "perfomanci".”

Tā padomās neko nezinošie jaunieši, bet padomju ļaudis zinās teikt, ka tas ir vienkāršs cilvēks, kuram paveicies veikalā nopirkt deficītu - tualetes papīru. Un acis viņam spīd un mirdz ne no kokaīna, bet no laimes, ka varēs beidzot palutināt savu dibengalu ar kaut ko labāku nekā avīze.

Tie R. Paula vārdi "parakstīja visi" jāpieņem kā aksioma, kā skaitlis Pī matemātikā.

"Čekas maisos" VDK mums atstāja tos, kas viņus ir pievīluši, mānījuši, melojuši, solījuši, bet neizdarījuši... parakstījuši un izvairījušies.

Bija arī tādi, kas parakstīja, cerot manipulēt ar VDK... ilgi to nevarēja darīt, gadu, divus, un tad sekoja sods.

Jāatceras mums ir, lai neietu pa VDK nosprausto ceļu, vairākas lietas.

Pirmkārt, jāatceras, ka čeka savējos ziņotājus neizdod... tas vispār ir raksturīgi visu valstu slependienestiem, bet VDK it sevišķi.

Tātad par labu ziņošanu VDK apbalvo, bet par mānīšanu, melošanu, uzdevumu nepildīšanu, izvairīšanos seko sods. "Čekas maisi" vismaz puse ir sods.

Pat ļoti centīgus ziņotājus un PSRS sistēmas slavinātājus kā M.Vulfsons čeka var sodīt..

Jo Mavriks dzīves beigās izlēma būt godīgs. Un kāds viņš ziņotājs bija... kopā ar Ķezberu un Neilandu bija VDK darbinieki, bet kartītes, redz, saglabājušās ir visiem.

Otrkārt, tāda valsts kā Krievija ar savu čekas kartotēku noteikti gribēs Latviju kontrolēt un pakļaut. Ir pilnīgi neloģiski, ka pakļaut un kontrolēt var tad, ja ziņotāji ir uzrādīti. Muļķi taču čekā nestrādāja.

Un tagad es izstāstīšu vienu piemēru, kas liks jums padomāt..

Ja mūsu sabiedrībā par ziņošanu izsaka "sabiedrisku fuij", apspļauda un rāda ar pirkstiem, tad ir viena neliela sabiedrības daļa, kur par ziņošanu norauj galvu. Tā ir "slikto zēnu" sabiedrība.

Tad, lūk... šo "maisu" saturs viņiem bija jau zināms 90. gados.

Un visi ieņirdza par to, jo zināja, uz ko un kādām provokācijām ir spējīgs tas kantoris.

Tajā kantorī (čekā) nestrādā labdari, kas mūsu valstij labu grib.

Daudz dotu, lai uzzinātu, ko domā visi VDK neizdotie, vērtīgie ziņotāji, kas sēž svinīgos pasākumos Nacionālajā teātrī vai Operā.

Visi zina to viņu kopējo noslēpumu. Pauls skatās uz Kokariem, Kokari uz Zālīti, Zālīte uz Kalnieti, Sandra uz Ziedoni, Ziedonis (labi, nu jau nelaiķis) uz Ēlerti, Ēlerte uz M. Gaili, Gailis uz Jurkānu, Jurkāns uz Kalniņu... visu augstskolu rektori, prorektori un profesori saskatās ar tiesnešiem un prokuroriem..

Un pāri visam tam uz saviem vasaļiem skatās viņu priekšnieki un kuratori - Gorbunovs, Brigmanis, Vagris, Johansons, Lembergs, Savickis, Indriksons, Zuzāns...

"Te jūs mums visi esat kabatā,” tie domās saka.

"Mēs bijām vareni kungi padomju laikos... esam tagad un būsim vareni neatkarīgajā Latvijā!".

Un "nekad latvieši tik labi vēl nav dzīvojuši"... vai ne, Levita kungs, tā, šķiet, Jūs nesen vēl teicāt.

Ilustrācijas fragments no jaunās grāmatas "Viltvārdis". www.viltvardis.com.

Novērtē šo rakstu: